– Ar ko tev atmiņā palikusi tava pirmā spēle virslīgā, kurā “Mogo” tikās ar “Prizmu”?

– Stress bija liels, bet kolēģi uz ledus, protams, bija atbalstoši un stress pārgāja līdz ar pirmo iemetienu. Kā ripa ir uz ledus, tā hokejs paliek hokejs.

– Tavs pārinieks tajā 16.septembra spēlē bija viens no Latvijas zināmākajiem tiesnešiem – Gints Zviedrītis. Kāds viņš ir kolēģis jaunajiem tiesnešiem?

– Viņš ir viens no tiesnešiem, kurus parasti norīko tiesāt, ja kāds jaunais jāieved šajā līmenī. Viņš, protams, palīdzēja ar niansēm – pozīcijas izvēli laukumā un citām.

– Ko nozīmē arbitru statuss: “galvenais tiesnesis” un “galvenais tiesnesis II”?

– Tas ir tikai formāls statuss. Abi ir galvenie tiesneši. Abiem ir vienādi uzdevumi.

Vārtu guvumu epizodēs video atkārtojumu skatās abi tiesneši, bet lēmumu parasti pieņem tas, kurš bija tuvāk vārtu gūšanas epizodei. Tomēr šādās reizēs tiek ņemts vērā arī otra galvenā tiesneša viedoklis.

– Cik viegli vai grūti video atkārtojumā fiksēt, vai ir bijis vārtu guvums?

– Mēs atkārtojumā skatāmies, vai ir bijis spēlētāja kontakts ar vārtsargu, vai ripa pilnībā šķērsojusi vārtu līniju, vai nav bijusi spēle ar augstu paceltu nūju un citas lietas.

Liela nozīme ir halles tehniskajam nodrošinājumam – video kvalitātei, video ātrumam, interneta stabilitātei.

– Kas notiek, ja izrādās, ka tiesneši kļūdījušies attiecībā uz vārtu ieskaitīšanu vai neieskaitīšanu?

– Tas var iespaidot nākamās spēles. Tiesneši mēdz kļūdīties arī attiecībā uz noraidījumiem. Ja esi kļūdījies, tad seko aizrādījums. Tie krājas, un federācijas atbildīgie darbinieki to visu vērtē.

Bargākie sodi nav bieži, tos piespriež ļoti reti, bet ir bijis gadījums, kad mēnesi nedod tiesāt spēles. Tfu, tfu, tfu, man pašai šādu sodu nav bijis.

– Kad tu iepriekš spriedi par sieviešu un vīriešu hokeja atšķirībām, pieminēji, ka ātrumam nevajadzētu sagādāt grūtības. Kā izrādījās praksē?

– Runājot par atšķirībām, saskāros ar laukuma izmēriem. Hokeja skolā “Rīga” laukums ir izteikti mazs, bet Liepājā laukums ir plašs.

Mazā laukumā dubulti jāpievērš uzmanība tam, lai kāds neuzskrietu virsū. Mazā laukumā tiesāt ir grūtāk, bet ar ātrumu grūtību nav. Visur tieku līdzi.

– Un ar ko atšķiras virslīgas spēlētāji no citām līgām?

– Komandas ir dažādas, spēlētāji – atšķirīgi. Kopumā spēlētāji respektē tiesnešu lēmumus. Ir, protams, epizodes, kurās spēlētāji eksplodē, taču kopumā viss ir labi.

Jauniešu komandās spēlētāji ir emocionālāki, viņi vairāk protestē. Mazliet bažījos par to, kā virslīgas spēlētāji reaģēs uz to, ka viņus tiesā sieviete, domāju, varbūt būs kādas replikas. Taču viss bija solīdi.

– Tajā spēlē piedalījās arī vairāki spēlētāji ar skaļiem uzvārdiem – Oskars Bārtulis, Roberts Šremps, Krišjānis Rēdlihs. Vai arī šīs vietējās zvaigznes pieņēma tavus lēmumus?

– Jā, skaļi uzvārdi, bet jauki cilvēki. Tas pats Bārtulis vienmēr izturas ļoti solīdi.

Es domāju, jo hokejists augstākā līmenī ir spēlējis, jo vieglāk tādus ir tiesāt. Taču tas ir atkarīgs no cilvēka rakstura.

– Kāds vispār bija tavs ceļš no sieviešu un jauniešu hokeja uz vīriešu spēļu vadīšanu? Tā bija tava izvēle, vai arī to noteica Latvijas Hokeja federācija?

– Es neteiktu, ka tas bija mans mēģinājums nokļūt virslīgas tiesāšanā. Es saprotu, ka pasaulē sievietes tiesā sieviešu turnīrus, bet vīrieši – vīriešu sacensības. Pasaulē man tiesāt vīriešu čempionātu nebūtu iespējams.

Latvijas līmenī varētu būt tā, ka federācija novērtē tiesnešu varējumu. Kad tiesnesim uztic augstākas klases spēles, atbildīgie cilvēki redz, vai tiesnesis ir spējīgs izaugt.

Kad tiesāju pirmo līgu, man jau likās, ka tas ir augstākais vīriešu turnīru līmenis, kurā varu tiesāt. Tomēr sanāca tā, ka man deva iespēju, un es domāju, ka esmu sevi neslikti pierādījusi, ja reiz man uztic vairāk par kādām pāris spēlēm. Pagaidām esmu tiesājusi deviņas spēles.

– Vai virslīgas tiesnešu testi un normatīvi atšķiras no pirmās līgas un jauniešu čempionātu normatīviem?

– Nē. Normatīvi ir tie paši. Ir gan ledus testi, gan teorija. Kad tu tos nokārto, federācija vērtē tavu varējumu. Jāņem vērā, ka tad, ja esi iesācējs, tad nevari uzreiz tiesāt virslīgu. Tas notiek pakāpeniski.

– Vai tu īpaši gatavojies normatīvu kārtošanai?

– Nav tādas īpašas gatavošanās.

Es paralēli hokeja tiesāšanai vēl arī spēlēju futbolu un visu laiku uzturu sevi fiziskā kondīcijā.

– Ja reiz pieminēji futbolu, jājautā, vai tu beidzot īstenoji sapni uzspēlēt kopā ar savu meitu Tīnu?

– Jā, tas bija viens mazs sapnītis, kas sāk realizēties. Maz mums gan sanāca kopā uzspēlēt, šķiet, ka tikai vienā spēlē, bet tas bija forši. Kamēr veselība ļaus, turpināšu spēlēt. Nav domas likt bučus malā, ja vien treneris nelems citādi, bet ceru, ka nē.

– Vai tevi kā tiesnesi kādreiz ir mēģinājuši uzpirkt?

– Nē. Reizēm spēlētāji gan pačīkst par lēmumiem, sakot, ka ka viņi taču spēlē mājās. Taču tas arī viss.

– Savulaik tika runāts par to, ka dažādās hallēs mājinieki atšķirīgi uzņem tiesnešus. Kāds saklāja bagātīgu galdu, cits nodrošināja tikai minimumu. Kāda mūsdienās ir situācija?

– Virslīgas reglamentā ir norādīts minimums, kas jānodrošina tiesnešiem – ūdens, tēja, kafija, uzkodas. Un tad no komandas atkarīgs, kā šīs prasības tiek izpildītas. Varu teikt, ka starp komandām ir nelielas atšķirības šajā ziņā.

Ir komandas, kas visu izpilda atbilstoši minimālajām prasībām. Es gan neesmu tiesājusi visās hallēs, man ir tikai kādu trīs arēnu pieredze.

– Vai esi tiesājusi arī “Liepājas” spēles?

– Jā, vienreiz. Spēle ir spēle, bet, ja man jāsaka atklāti, tad

labāk ir tiesāt kaut kur ārā – citā hallē, nevis mājās. Savā laukumā ir papildu stresiņš.

– Tiesnešu darbs ietver komunikāciju ne tikai ar spēlētājiem, bet arī ar līdzjutējiem. Vai kāds no tribīnēm tevi kādreiz ir sūtījis, piemēram, pārbaudīt redzi?

– Pandēmijas dēļ tagad skatītāju nav, taču vispār līdzjutēji ir sūtījuši visur, ne tikai redzi pārbaudīt.

Es mēģinu nedzirdēt līdzjutējus, un tad ir vieglāk.

Cik zinu, obligātu redzes pārbaužu mums nav. Es pati izmantoju lēcas un visu redzu, man problēmu nav.

– Cik ilgi pirms spēlēm tiesneši uzzina par savu norīkojumu?

– Federācija cenšas norīkot laikus – kādas divas trīs nedēļas pirms spēlēm. Kovida dēļ gan radās situācija, ka man februāra sākumā bija uzticētas četras spēles un pēkšņi visas atcēla. Tagad nav pārliecības arī par to, vai notiks nākamā man uzticētā spēle.

– Vai tev ir izredzes tuvākajā laikā atkal tiesāt arī starptautiskas spēles?

– Šobrīd starptautiskajā kalendārā valda klusums. Rīgā paredzēts rīkot pasaules čempionātu, bet Ziemeļamerikā norisinājās pasaules U20 čempionāts.

Starptautiskā federācija atvainojās par to, ka šajā turnīrā tiesāja tikai Ziemeļamerikas tiesneši. Man sanāk jau otrais gads bez starptautiskām spēlēm, bet ar to saskaras visi tiesneši.