Igora Ļebeģeva trenētā “Liepājas metalurga” 1993.gadā dzimušo zēnu vienība nedēļas nogalē aizvadīja divas starptautiskā hokeja turnīra spēles ar Sanktpēterburgas “SKA”. Sestdien liepājnieki grupas turnīrā izcīnīja uzvaru ar 4:3, bet šodienas finālmačā piekāpās ar 3:4 un turnīrā ierindojās 2.vietā.

Pirms sestdienas spēles “Liepājas metalurgs” jau bija nodrošinājis iekļūšanu finālā, tāpēc teorētiski varēja atļauties pietaupīt spēkus izšķirošajam mačam. Piesardzīgs hokejs tomēr izpalika, un mūsējie, pirmie zaudējot vārtus, prata atspēlēties un līdz pēdējās trešdaļas sākumam izvirzījās vadībā ar 4:1, ko armijnieki gan sadeldēja līdz minimumam – 4:3, bet neko vairāk izdarīt nespēja. Šajā spēlē, kurā savus puikas atbalstīja abu vienību vecāki, emocijas kūsāja gan uz laukuma, kas izpaudās divos desmit minūšu noraidījumos, gan arī tribīnēs, kur viesu vecāku savaldīšanai talkā tika aicināta apsardze.

Spraigais sestdienas mačs arī finālu solīja visai saspringtu. Skatītāju vietas bija gandrīz tikpat pilnas kā vienā otrā “Samsung” premjerlīgas spēlē, bet līdzjutēju atbalsts brīžiem pat vēl azartiskāks. Arī notikumi laukumā neļāva garlaikoties, jo abu vienību spēlētāji demonstrēja lai arī šādam vecumam vēl saprotami bērnišķīgu hokeju, tomēr darbojās ļoti azartiski, bet brīžiem arī visnotaļ meistarīgi un ar izdomu.

Diemžēl neiztika arī bez jau abu vienību pirmajā spēlē piedzīvotajiem asumiem. Finālā līdz kautiņam gan neviens nenonāca, taču bez dažādām sīkām rupjībām neiztika. Skaidrs, ka hokejs ir īstu vīru spēle, kurā gļēvuļiem, kā teikts zināmajā dziesmā, nav vietas, taču uz laukuma esot 13 gadu veciem puikām ir nepatīkami vērot, kā pāris reižu perioda laikā vienas vai otras vienības spēlētājs ledu pamet vienīgi ar komandas biedru palīdzību. Vai nav mazliet par agru sākt spēlēt pēc pieaugušo noteikumiem, kuru dēļ var arī atvadīties no domām par turpmāko karjeru?

Pirmā trešdaļa, kas kopumā pagāja zem liepājnieku zvaigznes, izrādījās pati nerezultatīvākā – vienīgos vārtus guva laukuma saimnieki, kas perioda izskaņā realizēja skaitlisko vairākumu. Precīzs bija komandas bombardieris Pauls Hodzko. Mača turpinājumā mūsējiem jau nācās domāt par atspēlēšanos, jo viesi panāca izlīdzinājumu un trīs reizes arī izvirzījās vadībā.

Ņemot vērā to, ka puikām nācās spēlēt četras dienas pēc kārtas, vainu tam, ka metalurgi pazaudēja savu pārliecinošo spēles ritmu, vārētu novelt uz nogurumu, savukārt armijnieki izskatījās nedaudz svaigāki. Mūsējo labā vēl vienus vārtus guva Hodzko, izlīdzinot rezultātu – 2:2, komandas kapteinis Regnārs Kaļinovskis, pārstiepjot ripu teju pāri visam laukumam, panāca 3:3, taču vēl vienam precīzam raidījumam pietrūka pa drusciņai no visa – spēka, ātruma un precizitātes, lai arī laiks bija teju astoņas minūtes, un arī iespēju netrūka. Protams, ir žēl par pašu rīkoto sacensību galvenās balvas aizceļošanu uz citu pilsētu, bet par parādīto sniegumu visa turnīra laikā puikām nav jākaunas.

To apliecina arī nosacītā turnīra simboliskā izlase, kurā kā labākais uzbrucējs iekļuva Regnārs Kaļinovskis un kā labākais aizsargs – Kristaps Dzieva, savukārt Pauls Hodzko kļuva par rezultatīvāko spēlētāju.

Andris Sudmalis,
“Kurzemes Vārds”

Par turnīra rezultatīvāko spēlētāju kļuva Pauls Hodzko (7).