Latvijas virslīgas regulārās sezonas izskaņā par hokeja kluba “Liepāja” treneru konsultantu kļuva LEONĪDS BERESŅEVS, kurš šosezon KHL vienībā “Sochi” ir bijis gan galvenā trenera asistents, gan galvenais treneris. Viens no pašmāju atpazīstamākajiem hokeja speciālistiem ar nostalģiju atceras Liepāju, kur viņš ir aizvadījis spilgtu savas karjeras posmu, savukārt Liepājas līdzjutēji šo treneri ar cieņu dēvē par vienu no mūsu pilsētas profesionālā hokeja tēviem.

– Kas ietilpst Liepājas komandas konsultanta pienākumos?
– Es izsaku savu skatu no malas, savas piezīmes, priekšlikumus, bet treneru štābs ir tiesīgs to visu pieņemt vai nepieņemt.

– Konsultanta loma dažādos sporta veidos mūsu reģionā bija izplatīta deviņdesmito gadu beigās un divtūkstošo sākumā.
– Jā, bija. Kad trenēju izlasi, mans konsultants bija Vladimirs Jurzinovs. Tā nav slikta ideja. Sen aizmirsta laba lieta. Kad tu savas domas un idejas savieno ar citiem variantiem, citām domām, dzimst patiesība. Un treneri aug. Es pats to izjutu un pārbaudīju uz savas ādas.

– Pastāv arī viedoklis, ka konsultanta amats nav pats labākais risinājums, jo konsultants ne par ko nav atbildīgs.
– Es pret to izturos citādāk. Saprotu, ka treneru štābs vēl ir jauns darba pieredzes ziņā un vēl tikai veidojas. Es uz šo situāciju raugos kā uz iespēju palīdzēt speciālistiem pēc iespējas ātrāk nostāties uz trenera darba pareizā ceļa. Nevis kaut ko būtiski mainīt. To neatbalstu, jo tādējādi var visu sabojāt. Gribu, lai komanda dodas tajā pašā virzienā, ko tā izvēlējās sezonas sākumā, bet ar izmaiņām. Nelielām, bet vajadzīgām izmaiņām. Arī dzīve mūs piespiež mainīties. Savu funkciju redzu tajā, kā palīdzēt treneriem atrast pašiem sevi. Kad esi ierobežots iespējās komunicēt, mācīties, paskatīties no malas, tas ir diezgan sarežģīts trenera dzīves posms. Jāņem tas, kas patīk, kas ir noderīgs trenera darbam. Trenerim jābūt savam virzienam, bet viņam kaut kas ir arī jāuzsūc.

– Kur jūs atrodaties spēļu laikā?
– Uz komandas soliņa. Maksims Bogdanovs ir atbildīgs par stratēģiju, vada komandu, bet es strādāju ar aizsargiem. Veicu maiņas, dodu norādījumus.

– Raksturojiet, lūdzu, Liepājas komandu!
– Man Liepājas komandas vārds nav tukša skaņa. Ir liela nostalģija. Kā treneris es šeit augu un veidojos, no šejienes aizbraucu uz Krievijas superlīgu. Liepājas komandā esmu ieguldījis darbu un nervus, tāpēc ar lielu prieku atsaucos uzaicinājumam te strādāt. Komanda atstāj patīkamu iespaidu. Sabalansēta vecuma ziņā – ir pieredzējušie, vidējais posms un jaunie. Taču man ir redzējums arī uz vājajām vietām, kas jāpastiprina, lai spēlētu labā līmenī, lai spēlētu labāk un produktīvāk.

– Liepājas profesionālā hokeja tapšana ir tiešā veidā saistīta ar jums. Vai šodien saskatāt Liepājas hokeja rokrakstu un pārmantojamību?
– Manuprāt, ir redzams gan Liepājas hokeja rokraksts, gan pārmantojamība.

– Vai taisnība, ka jūs bijāt tuvu kļūšanai par “Liepājas” galveno treneri jau pirms iepriekšējās sezonas?
– Jā. Tikos ar kluba vadītājiem, bet es biju atklāts un godīgi atzinu, ka man ir darba varianti citur un ka es, iespējams, izvēlēšos citu variantu.

– Jums karjeras laikā ir bijuši saldi mirkļi gan klubos, gan darbā ar Latvijas izlasi, bet bija arī posms, kad netrenējāt. Vai jūsu tagadējo karjeras nogriezni var saukt par sava veida restartu, jo iepriekšējās divās sezonās strādājāt gan MHL, gan KHL klubos.
– Es neteiktu, ka tagad ir restarts. Trenera darbs ir tāds, ka, parakstot līgumu, viņam jābūt gatavam līguma laušanai. Agrāk treneri strādāja vienā komandā 7 un 10 gadus, bet tagad, parakstot līgumu, jau jākravā mantas un jāgatavojas atstādināšanai. Domāju, ka tas trenerus papildus motivē. Pastāvīgi jāstrādā 24 stundas diennaktī, pastāvīgi jādomā par hokeju, par savu trenera iemaņu attīstību, par savu komandu. Zinu vienu – šī profesija jāmīl. Tad viss izdosies, bet, ja vienkārši ej uz darbu un pavadi laiku, tad daudz kas var izdodoties, bet daudz kas arī ne.

– Vai treneru karjeru ietekmē Latvijas hokejā notikusī cīņa par varu, pēc kuras mainījās federācijas vadītāji? Ir dzirdēts, ka mūsu hokejā cilvēkus iedala pareizajos un nepareizajos atkarībā no tā, ar kuriem vadītājiem viņi sadarbojas.
– Varbūt tagad ir tāds laiks. Agrāk vairāk bija redzama tendence – treneris dod vai nedod rezultātu. Komanda virzās uz augšu vai nemainās. Varbūt, ka tagad ir cita tendence, varbūt, ka rezultāts novirzās citās pozīcijās. Nezinu. Es esmu pieradis strādāt uz rezultātu, lai kāda komanda man būtu. Cenšos, lai komanda no spēles uz spēli kļūtu labāka, spēcīgāka un pretiniekiem pret manu komandu būtu sarežģīti spēlēt. Kad no kolēģiem, no pretiniekiem dzirdi, ka pret mums kļūst aizvien grūtāk spēlēt, bet pēc tam tu šos pretiniekus jau apspēlē, tad tas ir kā Rīgas balzams dvēselei.

– Vai jūs atceraties, par kādiem dzērieniem bija runa 2009. gada Latvijas virslīgas izslēgšanas spēlēs, pēc kurām Liepājas ledushalles komandu soliņa aizsargstiklam parādījās nadziņš jeb jumtiņš?
– Saprotiet, tajā spēlē bija tādi nervi! Es atceros to incidentu. Skatītāji, teiksim tā, neuzvedās pārlieku adekvāti. Izslēgšanas spēles nozīmē milzu spriedzi. Trenerim ir 20 spēlētāji, viņam viss jāredz, viss jākontrolē. Kad tevi sāk ne pārāk laipni apsaukāt, visādi gadās.

– Pat NHL spēlētāji mēdz pakauties ar līdzjutējiem, kuri viņus provocē.
– Jā, piemēru ir daudz. Līdzjutējiem varu pateikt, lai jūt līdzi savai komandai, bet nevajag pārspīlēt. Katram ir nervu sistēma, kas reizēm sabojājas, kad tu atrodies stresā, bet treneri stresā atrodas nepārtraukti. Tomēr es neturu ļaunu prātu.

Ja reiz atcerējāmies to gadījumu. Strādāju “Liepājas metalurgā”, pēc tam “Rīgā 2000”. Es Latvijā redzu maz treneru, kuri ar vienu komandu apspēlēja “Rīgu”. Pēc tam ģimenes apstākļu dēļ pārgāju uz “Rīgu 2000”. Tad sāku apspēlēt “Liepājas metalurgu”. Bija zināma metamorfoze. Nav svarīgi, kādu komandu vadu, es vienmēr vēlos uzvarēt jebkuru pretinieku. Savu milzīgo uzvaras vēlmi cenšos nodot spēlētājiem. Bieži vien tas izdodas, un spēlētāji paši netic, ka tas notika. Vajag tikai ticēt un sapņot. Sapņi piepildās.

– Varbūt, ka tādi incidenti pat nāk par labu interesei par sportu, jo rada ažiotāžu? Līdzjutēju izteikumi, ūdens šļākšana skatītājam, alus šļākšana jūsu virzienā, Ogres komandas aizvešana uz ģērbtuvēm…
– Jau teicu, ka biju lielā stresā. Sāncensība ar “Liepājas metalurgu” bija nopietna. Daudzi tolaik negaidīja, ka cīņa būs tik nopietna, jo liepājnieki tajā sezonā atradās pārliecinošā vadībā, un daudzi uzskatīja, ka viss ātri beigsies. Man bija cits viedoklis. Austrumeiropas līgā piektajā spēlē zaudējām bullīšos, un sāncensība pārcēlās uz Latvijas čempionātu, kur notika tas incidents. Es to ātri aizmirsu, bet pēc tam izdarīju nopietnus secinājumus savā trenera filozofijā. Pats sev pateicu, ka vairs nepievērsīšu uzmanību skatītāju izteikumiem. Ja tu izdari pareizos secinājumus, tad jebkura epizode nāk par labu, jo tu mācies. Man šis incidents palīdzēja turpmākajā darbā.

– Vai jūs mēdzat salīdzināt tā laika Latvijas hokeja čempionātu ar mūsdienām? Tajos gados spēcīga bija “Rīga 2000”, bija “Metalurgs”, “ASK/Ogre”.
– Jau teicu, ka man grūti spriest par Latvijas čempionāta tagadējo līmeni, jo es to maz esmu redzējis. Esmu pieradis vērtēt pēc skatītāju skaita tribīnēs. Atceros, ka Liepājas halle bija pilna, Ogrē bija pilnas tribīnes. Tāpēc varu teikt, ka tajā laikā Latvijas čempionāts bija pamanāmāks.

Domāju, ka tolaik bija arī cita līmeņa spēlētāji. Līmenim katru gadu jāaug. Jāpanāk, lai spēlētāji masveidā nebrauktu projām. Bija laiks, kad jaunieši gribēja braukt projām, jo te nebija, kur spēlēt. Pēc tam “Ogres”, “Rīgas”, “Metalurga” laikā bija labs čempionāts ar labu ažiotāžu. Tolaik jaunieši vēlējās šeit spēlēt. Tad situācija atkal mainījās. Jaunieši ir jāpiesaista, jāieinteresē, bet galvenais – jāaudzina, lai viņi paaugstinātu savu meistarību.

– Kā raugāties uz to, ka Latvijas čempionāts kļūst pusprofesionāls?
– Redzu, ka treniņprocesā ir liela problēma. Manuprāt, treniņu sākums pulksten 7 no rīta nav pareizākais risinājums, bet daudzu komandu spēlētāji tik agri trenējas pirms darba. Spēlētājiem ir grūti kaut ko iegūt tik agri no rīta. Neiedziļinos iemeslos, kāpēc tā notiek, bet manā skatījumā šis faktors atstāj negatīvu ietekmi uz spēlētāju attīstību. Esmu spēlējis Zviedrijas komandā, kurā spēlētāji pēc darba nāca uz treniņiem, bet viņiem bija viegli sarunāt atbrīvojumu no darba. Domāju, ka šeit šāda saikne vēl ir vājais posms.

– Kā kopumā raugāties uz mūsu hokeju? Kas to raksturo – pieci NHL hokejisti, izlases nosacītā atdzimšana, “Dinamo” traģiskā situācija?
 Mūsu hokejs virzās uz priekšu. Kad biju izlases galvenais treneris, man ne reizi vien uzdeva šādu jautājumu. Atceros savus vārdus. Teicu, ka jāpaciešas gads vai divi. Izlasē nomainīsies paaudzes un tā atgriezīsies uz savām sliedēm. Pēdējie pasaules čempionāti to apliecina. Uzskatu, ka mūsu izlase krīzi ir pārvarējusi. Parādījusies laba, spēlējoša, perspektīva jaunatne. Uz šiem puišiem var balstīties vairākus gadus un sasniegt pieklājīgu rezultātu. Arī NHL spēlētāju pieaugums ir sekas tam, ka mums ir laba jaunatne. Vienkārši ar jauniešiem ir nopietni jāstrādā. Kad es trenēju jaunatnes izlasi, tur bija lieliski puiši, tai skaitā Balcers. Bija arī vidējais posms, kam varēja pievērst uzmanību. Hokejisti izvēlas aizbraukt, ja viņiem nav piedāvājuma. Tajā izlasē pieci hokejisti izcēlās uz kopējā fona, bet no pārējiem varbūt kādus piecus varēja piesaistīt virslīgas klubiem vai “Dinamo”.

– Vai zaudējam spēlētājus, kuri varētu aizkļūt līdz augstākajam līmenim?
– Jā. Man ir tāds iespaids no darba ar tā laika jauniešiem. Ne visi atveras 19 gadu vecumā. Citiem tas izdodas gadu vai divus vēlāk, bet pēc tam viņi izšauj. Tas ir normāls fizioloģiskais process. Jāpaciešas, kā arī jādod vairāk iespēju, lai spēlētāji atvērtos. No jaunajiem hokejistiem dzirdu, ka “Dinamo” neuzticas un nedod iespējas.

– Tai pašā laikā “Dinamo” aizvadīja kārtējo nesekmīgo sezonu.
– Ja nemaldos, “Dinamo” jau sesto sezonu pēc kārtas neiekļūst izslēgšanas spēlēs. Negribu apspriest cēloņus, bet, ziniet, padomju laikos bija teiciens, ka komandas uzbūvēšanai nepieciešami trīs gadi. Pirmajā gadā komandu būvē, tad tā veidojas, bet trešajā gadā var prasīt rezultātu. Sešu gadu laikā taču var izaudzināt savus spēlētājus. Vismaz piecus cilvēkus. Jaunus Dārziņus, Džeriņus, Rēdlihus. Jaunatne ir jāaudzina, jātrenē, jāgatavo, tai jādod iespēja sevi apliecināt.

– Liepājas hokejs lielā mērā tā arī tika uzbūvēts – no Rīgas atveda jaunatnes izlasi, un puiši izauga par profesionāļiem.
– Jā, es kā treneris izgāju tam cauri. Protams, gribas uzreiz, bet tā nenotiek. Paņēmām 1979. un 1980. gadā dzimušos puišus, pamazām viņus audzinājām, attīstījām. Mūsu spēlētāji iekļuva izlasē. Process attīstījās, virzījās uz augšu. Nevar teikt, ka tajā laikā būtu strauji kritumi. Manā skatījumā hokejā tā arī visam jānotiek. Komandu ir grūti izveidot vienā mirklī. Pat savācot vienā komandā Grecki, Malkinu un Ovečkinu, tik un tā ir jāveido kolektīvs. Jāstrādā pakāpeniski, jāattīsta spēlētāji. Varbūt vakardienas neizteiksmīgais puisis vienā brīdī sevi apliecina klubā un viņu pamana izlase. Piemēram, lasīju, ka [liepājnieks] Mamčics ir šīs sezonas atklājums. Taču viņam jau ir 25 gadi. Un kas notiktu, ja nebūtu traumēti vadošie spēlētāji? Vai  mēs pieredzētu šādu atklājumu? Pats puisis ir malacis, pieteica sevi labi, viņam ir visi dotumi. Šis piemērs tikai pierāda manas domas, ka ir jāuzticas jaunajiem, jāstrādā ar viņiem, jānoskaņo viņi.

– Tajā pašā laikā jaunietim sava vieta ir jāizcīna konkurencē. Avanss ir nepareiza izvēle.
– Konkurencei jābūt. Konkurence ir progresa virzītāja. Gan komandas, gan spēlētāja.

– Latvijas hokeja virslīga ir pietuvojusies izslēgšanas spēlēm. Jūs sarunas laikā vairākas reizes sacījāt, ka jums trūkst informācijas, lai pilnvērtīgi novērtētu pašmāju čempionāta līmeni, tomēr vai varat pateikt, kas “Liepājai” jāpaveic, lai izcīnītu čempionāta godalgas?
– Neesmu prognožu cienītājs. Man patīk cerēt un īstenot cerības dzīvē. Liepājas komandai ir viss, kas nepieciešams. Ir perspektīvas labi spēlēt. Domāju, ka šajā play-off galvenā problēma ir komandas saliedētība, vienots gars. Treneru štābs pie tā strādā. Ja neilgā laikā to izdosies izlabot, tad būs labas izredzes labi startēt. Varbūt pat izcīnīt godalgotu vietu.

Kolektīvam jābūt draudzīgam, vienotam, mērķtiecīgam, ar vienotu komandas garu. Izejot laukumā ir it kā jāaizmirst, kurš viņiem stājas pretī. Pretī nāk oponents, kas ir jāpieveic par jebkuru cenu. Jābūt mērķim uzvarēt, neskatoties ne uz ko. Šīs kvalitātes drusku pietrūkst. Svarīgi apliecināt kaujiniecisku raksturu un vēlmi uzvarēt.