Šogad FHK “Liepājas metalurgs” svin savu desmito jubileju, un, lai arī hokeja komanda mūsu pilsētas vadošajam sporta klubam pievienojās nedaudz vēlāk nekā futbola vienība, hokejisti ir pilntiesīgi jubilejas svinību dalībnieki, jo vairāk tādēļ, ka tieši hokejisti bija pirmie no Liepājas lielo sporta spēļu komandām, kas izcīnīja valsts čempionu titulu. Šogad hokeja komandas rindās spēlē vairāki hokejisti, kas pārstāvēja “Liepājas metalurga” komandu arī tās debijas gadā, taču tikai pašreizējais vienības kapteinis Eduards Ivanovs ir vienīgais, kurš jau devīto sezonu pēc kārtas aizvada mūsu pilsētā. Jūrmalā dzimušais spēlētājs šīs nedēļas sākumā nosvinēja savu 29.dzimšanas dienu.

– Pastāsti, kā nokļuvi Liepājā?
– 1997./1998.gada sezonu pabeidzu komandā “Juniors/Essamika”, pēc sezonas beigām mums paziņoja, ka līdzekļu trūkuma dēļ klubs tiek slēgts un spēlētājiem pašiem jāparūpējas par jaunām darbavietām. Tieši tajā laikā tika veidota komanda “Liepājas metalurgs”, un daudzi junioru vecumu pāraugušie puiši pārgāja uz Liepāju. Man gan bija iespēja spēlēt ārzemēs, taču skaidrības bija maz, un Leonīds Beresņevs rudenī teica, lai beidzu gaidīt miglainos variantus un nāku uz Liepāju. Šeit darbu atrada arī mana sieva, ar kuru dzimtajā Jūrmalā bijām apprecējušies jau pirms pārnākšanas uz Liepāju, bet šogad atzīmēsim kāzu desmito jubileju. Savā ziņā Liepāja ir ļoti līdzīga Jūrmalai – jūra, pati pilsēta maza un klusa, attālumi ir nelieli. Es neesmu lielo pilsētu piekritējs, jo man nepatīk burzma un troksnis, piemēram, vasarās, viesojoties Jūrmalā, dažreiz pat vispār līdz Rīgai neaizbraucu.

– Kurš no tiem puišiem, kas pirmajā sezonā spēlēja “Liepājas metalurgā”, joprojām ir komandā?
– Dima Žabotinskis un Fils (Valērijs Fiļimonovs), bet viņi šo gadu laikā ir spēlējuši gan “Rīga 2000” rindās, gan ārzemju komandās.

– Un ar kuriem no bijušajiem vai tagadējiem komandas biedriem tev ir vislabākās attiecības?
– No Vācijas ik pa laikam zvana Mamonovs, bet ar Ņikitinu, kad viņš spēlēja Baltkrievijā, sazinājāmies internetā. Ar daudziem bijušajiem komandas biedriem Latvijā pirms mačiem neizdodas kontaktēties, jo pirms spēlēm nav ieteicams sazināties ar pretiniekiem, bet zināmi ir daudzi spēlētāji gandrīz visās komandās. No komandas biedriem metalurgā pārsvarā kontaktējos ar Dimu Žabotinski un Mišu Bogdanovu, dažreiz sanākam kopā ar ģimenēm, arī mūsu bērni spēlējas kopā.

– Kādi ir tavi nākotnes plāni, cik ilgi vēl grasies spēlēt?
– Spēlēšu cik vien ilgi varēšu un cik ilgi atļaus veselība. Ceru palikt Liepājā, jo šeit tiek nodrošināti labi spēlēšanas un dzīvošanas apstākļi, ir pozitīva attieksme, un kāpēc lai meklētu ko citu, ja viss šeit apmierina?

– Atskatoties uz aizvadītajām sezonām Liepājā, kuru gadu tu varētu nosaukt par pašu veiksmīgāko?
– Komandai veiksmīgākā sezona bija, kad uzvarējām gan Latvijas čempionātu, gan Austrumeiropas hokeja līgu (2002.gadā). Savukārt par personīgajiem sasniegumiem nedomāju. Labāk, lai komandai veicas, bet pašam ir svarīgi ielikt vienības panākumos maksimāli lielu ieguldījumu.

– Cik interesanti ir astoņas reizes sezonā spēlēt pret vienu un to pašu pretinieku?
– Labāk lai ir tā, nevis, ja spēļu skaits būtu mazāks. Tikpat labi varētu būt kaut desmit spēļu ar katru komandu. Hokejistiem labāk, ja spēļu ir vairāk nekā treniņu.

– Pēdējos mačos esat sasnieguši sezonas labāko bilanci – septiņi uzvarēti mači pēc kārtas. Kā komandā uz to raugās?
– Pārāk lielu uzmanību tam neveltām. Iespējams, ka beidzot esam sākuši atrast savu spēli, lai arī tas nācās ļoti ilgi.

– Par sezonas neērtāko pretinieku jums ir kļuvusi vienība “Rīga 20”, izņemot laikam pirmo spēli, kad sagrāvāt juniorus ar 6:0.
– Jā, tas mums ir ļoti neērts pretinieks, jo katrs mačs izvēršas ļoti saspringts. Savukārt pirmajā cīņā vaina jāuzņemas Artūram Irbem, kurš ielaida pārāk daudz vārtu.

– Pēc pēdējās uzvaras pret “Rīgu 2000” tu atzini, ka jums ir uzsmaidījusi veiksme, jo rīdzinieki ielaida dažus tā saucamos nevajadzīgos vārtus, bet kā tu raksturotu spēli kopumā?
– Pēdējās spēlēs, kurās esam uzvarējuši gan “ASK/Ogri”, gan “Rīgu 2000”, abu pretinieku vārtsargi pieļāva kļūdas, kuras izmantojām, un tādējādi izvirzījāmies visai pārliecinošā vadībā, kas palīdzēja mača beigās. Jo, ja nebūtu šo dažu ripu pārsvara, nav zināms, kā spēle attīstītos tālāk. Runājot par komandas sniegumu kopumā, izskatās, ka spēle pamazām sāk virzīties uz pozitīvo pusi. Vienubrīd mūsu sniegumu ietekmēja arī problēmas ar centra uzbrucējiem – joprojām salauzti ir Valērijs Kuļibaba, Valentīns Feoktistovs, Kostja Golohvastovs. Vienubrīd ierindā bija palicis tikai Aleksejs Propošins jeb mikromužiks, kā mēs viņu saucam. Tāpēc arī malējiem uzbrucējiem nācās spēlēt centrā, bet tagad pēc divu centra spēlētāju ierašanās komandā, jau skaidrāk sāk iezīmēties spēlētāju virknējumi.

– Šīgada lielākais pluss komandai laikam ir Dmitrija Žabotinska spēle vārtos. Kāda ir sajūta, esot laukumā un zinot, ka pēdējais valnis aizsardzībā ir čempionāta labākais vārtsargs?
– Tas dod papildu drošību, jo Dima nevis vienkārši stāv vārtos, bet spēlē šī vārda visplašākajā nozīmē, bieži arī spēlē tālu no vārtiem, ko daudzi vārtsargi nemaz nedara. Līdz ar to daudzās epizodēs aizsargiem nav jāskrien atpakaļ līdz vārtiem un uzbrukumu iesāk vārtsargs.

– Kas notika ar komandu, kad tā nesen ar 1:7 zaudēja ogrēniešiem?
– Tādas spēles mēdz gadīties. Gatavošanās ir bijusi labā līmenī, treneru norādījumi ir skaidri, bet pretinieks vienkārši izskatās daudz svaigāks. Viņiem toreiz sanāca viss, bet mums nekas. Kājas strādā, galva arī strādā, tikai atsevišķi, bet apvienot neizdodas. Dažreiz līdzīgas problēmas var radīt ilgāks pārtraukums sezonas vidū, piemēram, ja mēs regulāro sezonu pabeigtu otrajā vietā un nespēlētu ceturtdaļfinālā, neviens nevar pateikt, vai mums tas nāktu par labu. Domāju, ka izdevīgāk būtu cīnīties ar “Energiju”, tādējādi nezaudējot spēļu garšu.

– Kā tev liekas, kurš no jaunajiem liepājniekiem šosezon ir visvairāk pietuvojies pamatsastāvam?
– Visi puikas ir labi, bet mazliet vairāk acīs krīt Propošina sniegums, kurš ir tehnisks spēlētājs, kuram piemīt nepieciešamā sportiskā nekaunība. Viņš jūtas pārliecināts par sevi, nebaidās apspēlēt pretinieku, uzņemties iniciatīvu. No aizsargiem labs iespaids ir par Bužātu, ar kuru vienubrīd uzspēlējām vienā aizsargu pārī. Puiši gan vēl ir jauni un vēl nav spēlējuši tik daudz, lai pateiktu ko vairāk, tāpēc viņus varēs novērtēt, kad palielināsies puišu spēles laiks. Galvenais, lai jaunieši, neiekļūstot pamatsastāvā, nenolaistu rokas, lai viņiem saglabātos vēlme strādāt un spēlēt hokeju.

– Kā tev šķiet vai “Liepājas metalurga” komanda šogad var pacīnīties par čempionu titulu?
Sezonas sākumā domāju, ka mums klāsies ļoti grūti, bet izcīnīt titulu nav neiespējami. Tolaik komandas sniegums bija nestabils, mocījāmies ar savainojumiem. Arī tagad vēl ir grūti kaut ko pateikt, bet, spriežot pēc pēdējiem mačiem, liekas, ka čempionu tituls ir reālāk sasniedzams.

Andris Sudmalis,
“Kurzemes Vārds”

Pildot kapteiņa pienākumus.