Liepājnieka Toma Hartmaņa hokejista karjera savā ziņā ir unikāla – ceļu no sava pirmā hokeja treniņa Liepājā līdz nokļūšanai Rīgas “Dinamo” sastāvā viņš ir veicis bez piestāšanas “Liepājas metalurga” sistēmā.

Jūnija sākumā viņš uz pāris nedēļām iegriezās dzimtajā pilsētā, un piekrita sarunai ar redakciju.

– Kā sākās tava hokejista karjera? Vai tiesa, ka trenējies nevis Metalurgā, bet komandā “Kurši”?
– Jā, 11 gadu vecumā sāku Liepājā Kuršos – tā bija komanda, kas pastāvēja neatkarīgi no “Liepājas metalurga”, un paši vecāki par visu maksāja. It kā biju jau diezgan vecs hokejam, bet ko lai dara, ja Liepājā ledushalli uzcēla tikai 1998. gadā. Sākumā mūs trenēja Aleksandrs Cicurskis, vēlāk arī Gints Bisenieks. Pēc Kuršiem pārcēlos uz Rīgu, kur spēlēju komandās “Aisbergs 87” un “Dinamo 87”, bet tad trīs gadus Zviedrijā.

– Kāpēc nepaliki Liepājā – metalurgi nepiedāvāja vai pats negribēji?
– Biju pie rīdziniekiem dažos turnīros uzspēlējis, viņi man piedāvāja gan mācīties, gan spēlēt. Likās, ka galvaspilsētā varbūt būs kaut kas labāks. Varbūt kaut kas būtu mainījies, ja paliktu šeit, bet ir labi tā, kā ir.

– Kā pēc Rīgas nokļuvi Zviedrijā?
– Zviedrijā gadu bija spēlējuši Jānis Andersons un Edžus Kārkliņš, ar viņu palīdzību nokļuvu hokeja nometnē Zviedrijā –”Hockey camp Sweden”, kur man piedāvāja vietu IF “Stocksunds” jauniešu komandā.

– Ar kādu mērķi šādas hokeja nometnes rīko?
– Tās ir maksas nometnes, kuras domātas jauno hokejistu izaugsmei. Par visu pašiem vajadzēja maksāt, un tad varēja trenēties pie labiem speciālistiem no Zviedrijas, Krievijas un Kanādas. Tā tiešām bija laba pieredze, jo speciālisti ar katru spēlētāju strādāja individuāli.

– Pirmajā sezonā spēlēji gan U-18, gan U-20 komandās.
– Spēlēju Elites līgas U-18 vecuma grupas komandā, bet kluba U-20 vienība bija zemākā līgā, un spēlējām tur drīzāk savam priekam.

– Latvijā vienā vecumā komandu skaits ir labākajā gadījumā uz divu roku pirkstiem saskaitāms, cik komandu ir Zviedrijā?
 – Viņi nespēlē vienotā čempionātā, bet dalās pa reģioniem, jo valsts ir liela, un pārbraucieni uz spēlēm iznāk gari. No Upsalas, kas ir netālu no Stokholmas mums gan tāpat bija jālido gandrīz līdz polārajam lokam, kur ziemā temperatūra ir ap mīnus 30 un visu laiku tumšs. Katrā reģionā ir kādas 12–14 komandas elitē, un tad vēl pirmās līgas vienības.

– Kāpēc nepaliki Zviedrijā?
– Pusgadu ārstēju savainojumu un atpakaļceļu īsti neredzēju. Profesionālā komandā Zviedrijā nebija iespējams iekļūt, bet “Allsvenskan” līgā aizvadīju dažas spēles, treneris sākotnēji gribēja, lai palieku, bet pēc traumas kontakti pazuda.

– Vai tu ieteiktu Latvijas jauniešiem braukt trenēties uz Zviedriju?
– Man nav tik daudz informācijas par Latvijas jauniešu čempionāta līmeni, bet, ja ir iespējas, tad kāpēc nebraukt. Man tā bija ļoti laba pieredze – aizbraucu 16 gadu vecumā, iemācījos dzīvot patstāvīgi. Tur ir ļoti labs līmenis, bet ir jāskatās pēc situācijas, un es nevienam nevaru pateikt, ka noteikti ir jābrauc. Manā gadījumā bija tā, ka tad, kad es devos uz Zviedriju, tur bija lietderīgāk spēlēt nekā Latvijā.

– Ko vēl bez patstāvības ieguvi Zviedrijā?
– Pirmajā gadā, kad trenējos Stoksundā, mūsu treneris taktiku vispār nemācīja. Strādājām tikai pie individuālās meistarības paaugstināšanas – tādas lietas kā roku tehnika, slidošana, pat vairākumu īsti neslīpējām. Treniņi bija intensīvi un pārdomāti, un man ļoti noderīgi, jo biju vēlu sācis trenēties, tādējādi ieguvu to, kā man trūka.

– Pastāv uzskats, ka Latvijas bērnu un jauniešu komandas sekmīgi spēlē ārzemju turnīros tādēļ, ka treneri lielāku uzmanību pievērš taktikai, nevis individuālajai meistarībai.
– Iespējams. Zviedrijā mazie gandrīz visu dienu dzīvojas pa halli – pirms treniņa ārpus halles darbojas ar bumbiņu, trenējot tehniku un citas lietas, un ledushallē pavada gandrīz visu dienu. Mums ir pieņemts, ka bērni atnāk uz treniņu, paslido un pēc tam daudzi neko papildus nedara. Varbūt tas ir mīnuss, tomēr Latvijā hokejs attīstās, treneri daudz braukā pa ārzemēm, gūst papildu zināšanas, domāju, ka mums viss iet tikai augšup.

– Atgriežoties Latvijā, atkal nokļuvi Rīgā, nevis Liepājā.
– Tā taciņa uz Rīgu jau bija iemīta, bija vairāk kontaktu ar Rīgas treneriem, un Normunds Sējējs man piedāvāja spēlēt komandā “Rīga 2000”. Pusgadu biju izlaidis savainojuma dēļ, un kaut kur man bija jāspēlē.

– Vēl pēc sezonas nokļuvi “Dinamo”, vai cerēji nospēlēt KHL vairāk par piecām spēlēm?
– Jā, gribējās, un pirms sezonas nospēlēju visas desmit spēles, bet, kad sākās sezona, mani nosūtīja uz “Rīgu 2000”. Dažas spēles gan aizvadīju “Arēnā Rīga”, un tas ir pavisam cits līmenis.

– Kad Rīgas “Dinamo” atsāks treniņus?
– Katram spēlētājam ir iesniegta individuāla treniņu programma, saskaņā ar kuru jāsāk trenēties no 1. jūnija. No 15. jūnija komanda pulcēsies kopā, bet bez trenera, jo līgas noteikumi paredz, ka oficiāli treniņi var sākties tikai jūlija vidū.

– Bet tu trenējies jau pirms 1. jūnija.
– Jā, katru dienu eju uz svaru zāli, jo man patīk visu laiku kaut ko darīt, lai pēc tam nav grūti atsākt. Kādas divas, trīs stundas braucu ar riteni un cilāju svarus.

– Vai ar “Dinamo” vadītājiem esi pārrunājis savas izredzes iekļūt pamatsastāvā?
– Viss būs atkarīgs no manis paša. Komandā bija daudzi ļoti spēcīgi hokejisti, pret kuriem izjutu pārāk lielu cieņu, un pērn man trūka pārliecības par saviem spēkiem. Katrā ziņā izredzes man ir, bet nav tā, ka kāds pateiks, ka, izdarot kādas konkrētas lietas, iekļūšu “Dinamo”. Viss ir jāizdara pašam.

– Kāda īsti ir tava pozīcija laukumā – esi centrs vai malējais uzbrucējs?
– Sākumā biju centrs, bet pēdējos gados malējais.

– Galvenā atšķirība ir tā, ka, spēlējot malā, ir vairāk vārtu jāgūst?
– Arī tas, bet, spēlējot malā, nav tik lielas atbildības par aizsardzību un vairāk ir jādarbojas pretinieku zonā – jācenšas dabūt ripu uz priekšu un, protams, jāgūst vairāk vārtu.

– KHL nespēlēji daudz, bet priekšstats ir radies?
– Lai gūtu priekšstatu pietiek ar pāris minūtēm. Pirmā reize, kad saskāros ar šādu līmeni, bija vēl komandas “Rīga 2000” sastāvā, kad Kontinentālā kausa izcīņā spēlējām pret “AK Bars”, un sākotnēji bija neliels apjukums. Tas līmenis ir ļoti augsts, ne mirkli nevar atslābināties.

– Esi spēlējis gan U-18, gan U-20 izlasēs. Ir vajadzīgs nākošais pakāpiens…
– Šajā ziņā ļoti svarīga ir “Dinamo” pieredze, kā tas bija (Kristapa) Sotnieka gadījumā aizvadītajā sezonā. Viņa spēles līmenis manāmi auga, un (Oļegs) Znaroks izsauca uz izlasi. Uzskatu, ka Pasaules čempionātā Kristaps nospēlēja labā līmenī.

– Kā tev pašam šķiet – izdosies vismaz palielināt savu spēļu skaitu “Dinamo” sastāvā?
– Uz to ir jātiecas. Jācenšas tikt pie lielāka spēles laika un pierādīt sevi trenerim. Arī pašam gribas noskaidrot – varu vai nevaru spēlēt tādā līmenī. Ir daudz jāstrādā, un tad būs labi.

Andris Sudmalis,
“Kurzemes Vārds”

Liepājnieks Toms Hartmanis lielāko daļu savas karjeras ir pavadījis Rīgas un Zviedrijas komandās.