Viņas trenere Olesja Ščekleina neslēpj prieku un atklāj, ka labais rezultāts bijis ļoti patīkams šoks, jo pēc garā pandēmijas perioda lielu daļu elementu nācies apgūt no jauna.

Uz Klaipēdu komanda devusies kā uz draudzības turnīru, nekādus lielus mērķus nevirzot. ”Jau braucot turp, runājām, ka nekādas medaļas var arī nebūt, un tas šoreiz nav galvenais. Es arī, ja esam godīgi, nemaz negaidīju, ka mūsu sniegums būs tik labs, jo braucām tikai pēc pieredzes.

Medaļa bija tāds pat ļoti patīkams šoks, īpaši ņemot vērā to, ka Alise sacentās ar meitenēm, kas ir divus, trīs gadus vecākas. Viņa bija mazākais bērns savā posmā,” stāsta trenere O. Ščekleina.

Arī pārējām Liepājas meitenēm gājis gana labi. Šādi tādi kritieni gan gadījušies, bet ar to šajā sporta veidā jārēķinās, trenere norāda.

”Ja ņemam vērā to, ka divus gadus bija pārtraukums pandēmijas dēļ un nenotika nedz treniņi, nedz sacensības, un to, ka kārtīgi trenēties atsākām tikai janvārī, šajā turnīrā parādījām lielisku sniegumu,” viņa uzskata.

Trenere arī atklāja, ka pēc ieilgušās pauzes bijis liels audzēkņu atbirums. ”Jā, daudzas meitenes vispār pametušas sportu, pārsvarā jau mazliet vecākas audzēknes. Tāda ir sporta vingrošanas realitāte – ja izlaists kaut mēnesis, iemaņas ātri zūd. Aptuveni 50 procentu dalībnieču aizgāja, bet nu sarodas arī jaunas. Pamazām atmostamies no tā visa,” O. Ščekleina skaidro.

”Grūti ko pārmest pašām meitenēm, jo, atnākot pēc pauzes un saprotot, ka vairs nevari to, ko varēji iepriekš, tas ir arī morāli grūti. Varētu teikt, ka visām daļa elementu bija aizmirsusies. Tagad trīs mēnešu laikā šis tas ir atgūts, bet arī bail, ka viss atkal neaizvērsies, tāpēc strādājam īpaši cītīgi,” trenere turpina.

”Ostudio Gymclub” dāmas nu gatavojas turnīram aprīlī, kad Ventspilī norisināsies ”Cerību kauss”.

”Tur jau sagaidām vairāk medaļu, bet primāri – pieredze. Lai apošņā sacensību gaisu, lai nav bail no rīkiem, nav bail skatīties pretiniekiem acīs. Ar to vispirms jāstrādā, bet medaļas jau ir tāds kā bonusiņš,” viedoklī dalās O. Ščekleina.