Viskrasākie satricinājumi bija pagājušā gadsimta vidū, kad sešu gadu laikā pārmaiņas notika trīs reizes, mētājot sporta dzīvi no vienas malas uz otru un liekot mainīt visus iepriekšējos pieņēmumus un priekšnoteikumus. Jo līdz 1940. gada vasarai sporta dzīve ritēja savu ierasto gaitu, te virzoties pa gludu, te arī pa bedrainu ceļu.

Ne rozēm kaisīts, ne ērkšķiem klāts

Sportam nekādu privilēģiju nebija. Ja tolaik kādam titulētam Liepājas sportistam pajautātu, vai viņam darba laikā atļauj trenēties un cik latu viņš saņem par uzvarām, sportists jautājumu nesaprastu. Kādi treniņi darba laikā un kādas prēmijas par uzvarām, ja pat slavenajai “Olimpijas” futbola komandai viena otra spēle

Liepājas mēroga turnīros jāsāk nepilnā sastāvā un jāgaida, kad citi futbolisti beigs darbu un ieradīsies, bet Latvijas valstsvienībā uzaicināts futbolists netiek uz spēli Zviedrijā, jo jāstrādā!?

Sporta biedrībām līdzekļu bija vien tik, cik izdevās ieņemt no biedru naudām, ziedojumiem un ieejas biļetēm uz sacīkstēm. Pašvaldība palīdzēja tikai sporta būvju ziņā, un arī tad šī palīdzība nekāda dāsnā nebija. Neizdevās salāpīt “Olimpijas” velotreku, un tas beidza pastāvēt, neizdevās labiekārtot Pilsētas stadionu, kad pašvaldība to pārņēma no Strādnieku sporta savienības.

Ieradies sacensties ar Jāni Daliņu soļošanā, pasaulslavenais itālis Valente atteicās piedalīties sacensībās, jo uz tāda skrejceļa varot sabojāt kājas.

Jā, Liepājas sporta dzīves ceļš nebija rozēm kaisīts, tomēr arī ne klāts ērkšķiem. Pie tā bija tā pierasts, ka nekas cits nenāca prātā. Sporta cienītājiem bija elki, kam uzgavilēt sacensībās un kurus apbrīnot ikdienā, bija sporta veidi, ar kuriem lepoties, un tas patīkami kņudināja liepājnieku pašcieņu.

Šķita, ka tā turpināsies laiku laikos, un tad pienāca 1940. gada vasara, kurā reizē ar Latvijas neatkarības zaudēšanu juka un bruka arī visi principi sporta dzīvē.

Nedrīkst būt tā, kā bija

Tas vēl nebija pats bēdīgākais, ka beidza pastāvēt līdzšinējās sporta biedrības “Olimpija”, “Latvju jaunatne”, ASK, Dzelzceļa aizsargu pulka sporta klubs, “Makabi” un to vietā nāca “Dinamo” un “Lokomotīve”.

Bēdīgākais, ka sportā par galveno vairs neuzskatīja tiekšanos pēc uzvarām un rekordiem, tātad savas pilsētas goda aizstāvēšanu sporta arēnās.

Tā bijis tikai buržuju laikos, tagad sportam jākalpo ļaužu gatavībai darbam un dzimtenes aizsardzībai. Tā teicis lielais Staļins, un ar to pietiek.

Sporta dzīves pamati bija jābūvē no jauna, tikai neviens īsti nezināja, kā būvēt. Vienīgais – nedrīkst būt tā, kā bija. Kā daudzus gadus pēc tam stāstīja Žanis Jozefs, viņš, rūpnīcas strādnieks, izsaukts uz komunistiskās partijas pilsētas komiteju, kur pateikts, ka iecelts par Liepājas fiziskās kultūras un sporta komitejas priekšsēdētāju. Ka cilvēkam līdz tam ar sportu nav bijusi nekāda darīšana, to vērā neņēma.

Tad nu arī jaunie sporta dzīves vadītāji darīja to, ko augšas lika, un tā bija normu “Gatavs darbam un dzimtenes aizsardzībai” kārtošana. Lika slēpot, soļot no Liepājas līdz Grobiņai un atpakaļ, vingrot, šaut mērķī. Treniņi, lai aizstāvētu pilsētas godu Latvijas mēroga sacensībās? Nu, tas lai paliek sportistu pašu ziņā.

Kas zina, kā ačgārnības iespaidotu Liepājas sporta dzīves attīstību, ja gadu pēc šīm pārmaiņām nenotiktu atkal jaunas pārmaiņas. Padomju okupāciju nomainīja vācu okupācija. Sportā atgriezās kādreizējie principi, atdzima dažas vecās sporta biedrības, un dzima jaunas, tikai nu jau brūces Liepājas sporta organismā cirta nevis kroplības, bet karalaika apstākļi. Pat tiktāl, ka pienāca laiks, kad vairs nebija, kur trenēties un kur sacensties.

Abi stadioni un Sporta nams bija aizņemti militārām vajadzībām, nebija arī sporta inventāra, un tagad kā anekdote izklausās sporta vadītāju aicinājumi katram izlīdzēties ar savu roku darinājumiem. Lūk, slidas varot izgatavot no koka un stieples, bet futbola bumbu no cūkas pūšļa.

Kara laiks arī izretināja Liepājas sporta aprindas, jo bēgļu gaitās uz Vāciju vai Zviedriju devās ne viens vien titulēts futbolists, basketbolists, vieglatlēts.

Tradīciju nozīme

Un atkal jāsaka tas pats, kas par iepriekšējām krasajām pārmaiņām. Proti, ka šie skarbie apstākļi nepaguva pārāk dziļi ielauzties Liepājas sporta dzīvē un to ārdīt, jo 1945. gada pavasarī atkal notika jaunas pārmaiņas. Vācu laikā atjaunotās un jaundibinātās biedrības “Olimpija”, “Auseklis”, Liepājas sporta biedrību likvidēja un to vietā nodibināja “Daugavu”, “Dinamo”, “Spartaku”, vēlāk “Lokomotīvi”.

Sportam atkal izvirzīja citus mērķus. Uzvaru un rekordu nozīmi atkal atzina, jo nu jau padomju sportam bija jāsāk parādīt savs pārākums starptautiskā arēnā, taču uzsvēra tādu jēdzienu kā fiziskā kultūra, bet tās mērķis bija darbaļaužu komunistiskā audzināšana. Tātad atkal par galveno kļuva GDA normu kārtošana. Pat tā: ja nebija apliecības par normu nokārtošanu, sportistu neatzina par republikas čempionu.

Kāpēc tomēr uz visa šī raustīšanas fona Liepājas sports turpināja iet pa ierasto panākumu ceļu? Kāpēc cauri šīm pārmaiņām un ačgārnībām droši spraucās futbolistu, basketbolistu, vieglatlētu, bokseru nozīmīgas uzvaras? Negribētu aizrauties ar patētiku un runāt par liepājnieku stingro un sīksto raksturu.

Manuprāt, galvenā nozīme bija tradīcijām, un tās stiprināja, mijoties attiecīgā sporta veida popularitātei, treniņu apstākļiem, prasmīgu speciālistu lomai, sportistu uzņēmībai, talantu izaugsmei, centieniem sevi pierādīt un parādīt sportā, kas bija viena no nedaudzajām jomām, kur to izdarīt.

Jo šādi faktori bija pārliecinošāki, jo politisko pārmaiņu vēji varēja pūst, cik nikni vien grib, tie visi pūta pāri.

INTERESANTI

Lai neslimotu, jālasa referāti

Vienā no 1941. gada februāra svētdienām Pilsētas stadionā sapulcējās vairāk nekā 300 cilvēku un devās kārtot GDA normas pārgājienā uz Grobiņu. 12,5 km turp un atpakaļ. Turpceļš bija vienkāršs. No muguras pūta spirgts jūras vējš, un pēc gandrīz divām stundām Grobiņa bija klāt. Bet tad… Tas vēl nekas, ka atpakaļceļā vējš pūta pretī. Drūmākais, ka krita slapjš sniegs un ķepēja ciet acis. Daži uzsāka dziesmu, lai soļošana būtu raitāka. Taču drīz vien apklusa, jo slapjais sniegs lēkšķēja ciet arī mutes. Un vēl viena nelaime. Šosejas kaltie bruģakmeņi bija apledojuši, ļaudis virzījās uz priekšu klupdami krizdami, un ne vienam vien uz ceļa palika kurpes zole.

Nākamajās dienās vairāku uzņēmumu direktori klupa virsū pilsētas sporta vadītājiem, ka darbinieki pamatīgi saaukstējušies un nolikušies slimības gultā. Sporta vadītāji par to ziņoja uz augšu, bet tur atbildēja, ka darbavietas pašas vainīgas. Acīmredzot pienācīgi nav izvērsts izskaidrošanas darbs. Lai nesaaukstētos, esot biežāk jālasa referāti par fiziskās kultūras nozīmi padomju cilvēku dzīvē.