Ceturtdiena, 28. marts Ginta, Gunda, Gunta
Abonēt

Lasi vairāk ar
liepajniekiem.lv abonementu

Liepājas sporta vēsture: fronte tēva pagalmā

Nu jau kuro gadu desmitu ierasts, ka Latvijas meistarsacīkšu augstākajās grupās futbolā un basketbolā Liepāju pārstāv viena komanda, kurā iesaistīti ne tikai visi pilsētas labākie spēki, bet arī no citām pilsētām un pat valstīm uzaicinātie spēlētāji. Tātad viss sakoncentrēts vienā dūrē. Taču Liepājas sporta vēsturē bijis ne viens vien posms, kad vienā un tajā pašā sporta veidā pilsētu pārstāv vairākas komandas.

Liepājas sporta vēsture: fronte tēva pagalmā
Pagājušā gadsimta sešdesmito gadu sākums. Vēl nesen tik niknie konkurenti "Sarkanā metalurga" un Tosmares ciemata futbolisti apvienojušies vienā komandā un dodas uz treniņiem Melnās jūras piekrastē, lai gatavotos PSRS meistarsacīkstēm. (Foto: Publicitātes)
25.12.2021 06:00

Andžils Remess

Laikraksta "Kurzemes Vārds" pielikums "Liepāja sporto"

Atslēgvārdi

Var diskutēt par to, kurš no šiem ceļiem ir gludāks, lai tiktu pie uzvarām. It kā loģiski būtu tas, ka visi sapulcināti zem viena karoga, taču ieskats Liepājas sporta sendienās rāda, ka panākumi gūti, arī spēkiem saskaldoties. Arī par to var diskutēt, vai plašāka pārstāvniecība nozīmē vai nenozīmē attiecīgā sporta veida augstu attīstības līmeni pilsētā. Taču tas gan ir nešaubīgi, ka to visu ievadījusi konkurence pašu pilsētā starp sporta biedrībām, kas sākās jau Liepājas sporta rītausmā, kad šādas biedrības dzima.

Tā gluži nenotika, ka biedrības naidojās, taču savu godu gan katra turēja augstu. Tas bija arī izdzīvošanas jautājums, jo ne “Olimpijai”, ne Latvijas Nacionālajai jaunatnes savienībai, ne “Latvju jaunatnei”, ne Dzelzceļa aizsargu pulka sporta klubam, ne Strādnieku sporta savienībai, ne citām biedrībām neviens no malas neko nedāvināja. Cik varēja iegūt no biedru maksām, tik arī bija. Tāpēc arī vajadzēja sevi parādīt, lai papildinātu biedru skaitu, un divdesmitajos un trīsdesmitajos gados bija pieņemts presē uzsvērt, kuras sporta biedrības rīko tās vai citas vietēja mēroga sacensības. Un tad nu rīkotāji centās darīt visu, lai cīņas aizritētu gludi un pievērstu uzmanību.

Sportisti lepojās ar savu biedrību, un katrai no tām bija gan savas krūšu nozīmītes, gan simboli, gan sporta tērpi tajā vai citā krāsā. Un šad tad gadījās, ka zaļumballēs “Mežapriekā” nedaudz iekarsušajiem sportistiem nācās savas biedrības godu aizstāvēt ar spēka paņēmieniem.

Taču īsta fronte tēva pagalmā uzvirmoja tad, kad Liepājas pārstāvji Latvijas meistarsacīkstēs tikās savstarpējās spēlēs. Lai arī cik svarīgas bija cīņas ar rīdziniekiem, tomēr pašmāju komandu spēlēm bija sava, principiāla garša, un gadījās, ka kaislības uzvirmo kā laukumā, tā skatītāju tribīnēs.

Šāda pašmāju konkurence vispirms spilgti uzdzirkstīja futbolā pagājušā gadsimta divdesmito un trīsdesmito gadu mijā, kad Liepājā bija 5 (!) komandas, kuras teica savu vārdu Latvijas arēnā.

“Olimpija” cīnījās par visaugstākajiem tituliem un tos arī izcīnīja, un šīs komandas daudzināšana nevarēja atstāt vienaldzīgas arī citas biedrības, sak, vai tad mēs nevarētu sasniegt kaut ko līdzīgu!? Tad nu arī Latvijas meistarsacīkšu virslīgā piecu komandu vidū vienugad kopā ar “Olimpiju” cīnījās arī Liepājas ASK, citugad LNJS, bet Drāšu fabrikas sporta kluba komanda ceļā uz augstāko grupu paklupa tikai uz pēdējā sliekšņa.

Būtu tam tikusi pāri, Latvijas futbolā izveidotos unikāla situācija, kad par valsts meistara titulu cīnītos divas komandas no Rīgas un trīs no Liepājas. Vērā ņemama vēl bija Strādnieku sporta savienības Liepājas nodaļas komanda, kura vairākas sezonas uzvarēja savas sporta organizācijas meistarsacīkstēs un deleģēja spēlētājus šīs organizācijas Latvijas izlasē starptautiskām sacensībām, arī Pasaules strādnieku sportistu olimpiādei Vīnē.

Strādnieku komanda ar pilsonisko biedrību pārstāvjiem nekontaktējās, taču pārējās minētās Liepājas komandas negrieza ceļu Latvijas futbola līderim “Olimpijai”, un vienā no sezonām, kad LNJS virslīgā palika pēdējā vietā, tā tomēr pamanījās sagādāt vienīgo zaudējumu valsts meistaram.

Visticamāk, ka tieši šis posms cementēja Liepājas futbola pamatus, jo sākās “Olimpijas” pārliecinošais uzvaras gājiens, kas turpinājās ar “Sarkanā metalurga” komandas zelta laikiem, savukārt tie ievadīja pārstāvniecību PSRS meistarsacīkstēs 31 gada garumā.

Nākamais pašmāju konkurences posms ilga no četrdesmito gadu vidus līdz piecdesmito gadu vidum, kad Latvijas meistarsacīkstēs basketbolā sievietēm Liepāju pārstāvēja divas komandas – “Daugava” un “Spartaks”. Titulētāka bija “Daugava”, kas trīs gadus pēc kārtas kļuva par republikas čempioni, taču tas nekavēja “Spartaku” dažas sezonas pēc tam turnīra tabulā apsteigt konkurentes.

Ar ko šis posms beidzās? Ar to, ka vispirms no augstākās grupas izkrita “Daugava”, bet tad arī “Spartaks”, un Liepāja palika bez neviena pārstāvja.

Bija jāpaiet desmit gadiem, lai līdzīga fronte tēva pagalmā basketbolā atkārtotos un turpinātos septiņu sezonu garumā, kad Latvijas meistarsacīkšu augstākajā grupā no Liepājas spēlēja “Zvejnieka” un “Dinamo” sieviešu komandas.

Neapšaubāmi spēcīgāks bija “Zvejnieks”, kas kļuva gan par sudraba, gan bronzas laureātu, gan ieguva republikas kausu, taču ambiciozā trenera I. Dudicka vadītās dinamietes nerespektēja E. Sprūdes audzēknes. Izrādīt tām cienīgu pretestību bija goda jautājums, un pāris reižu “Dinamo”, pat balansējot uz izkrišanas robežas, pieveica čempiona nosaukuma pretendentes.

Droši vien tā nebija sagadīšanās, bet arī konkurences rezultāts, ka abos šajos posmos izauga meistarīgas spēlētājas, kas papildināja leģendāro Rīgas TTT komandu. Pirmajā posmā tā bija Dz. Baka, otrajā – L. Sauša, I. Sāmeite un M. Gūtmane.

Bet par fronti tēva pagalmā dēvētajiem posmiem Liepājas sporta vēsturē punktu pielika futbols. Šis pēdējais posms bija visspilgtākais no visiem un turpinājās no piecdesmito gadu vidus līdz sešdesmito gadu vidum.

Kulminācija bija konkurence starp “Sarkanā metalurga” un Tosmares ciemata komandām (par to šajā lappusē rubrikā “Interesanti”), bet turpinājās septiņas sezonas, kad Lauksaimniecības mašīnu rūpnīcas (LMR), “Baltikas” un “Dinamo” komandas nebūt nepalika PSRS meistarsacīkšu dalībnieka “Zvejnieka” ēnā.

Latvijas meistarsacīkšu augstākajā grupā Liepājai bija atvēlētas divas vietas, kuras sešdesmito gadu sākumā aizņēma LMR un par “Baltiku” pārdēvētā Tosmares ciemata vienība.

“Baltika” bija pieredzējušāka un izcīnīja gan bronzas medaļas, gan divas reizes republikas kausu. Perspektīvāka šķita LMR komanda, komplektēta no Liepājā izaugušiem futbolistiem, taču līdz medaļām tā nepaguva tikt, toties republikas kausu gan ieguva divus gadus. Bet uz Latvijas meistarsacīkšu augstāko grupu tēmēja arī “Dinamo” komanda, un tad nu niknākie cīniņi izvērtās spēlēs par tiesībām pārstāvēt pilsētu republikas meistarsacīkstēs starp Liepājas čempionu “Dinamo” un LMR.

Šīs spēles rudeņos bija tik principiālas, ka, lai nerastos nekādi pārpratumi, tiesāt uzaicināja arbitrus no Rīgas ar PSRS meistarsacīkšu cīņu vadīšanas pieredzi.

Taču šis posms Liepājas futbolā beidzās bēdīgi. Vispirms augstākajā grupā palika tikai viena Liepājas komanda, kura turnīra tabulā slīdēja arvien zemāk, līdz izkrita no sacensībām, un par futbola pilsētu dēvētā Liepāja palika bez pārstāvniecības Latvijas futbola augstākajā sabiedrībā.

Interesanti

Uz kuģa Karostas kanālā

Pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados “Sarkanā metalurga” komanda tik pārliecinoši valdīja Latvijas futbolā, ka 1958. gada sākumā neviens nepievērsa īpašu uzmanību tam, ka nopietns konkurents uz tituliem metalurgiem veidojas tepat pašu pilsētā. Tā bija Tosmares ciemata komanda, izveidota no dienēt Karostā atsūtītiem dažādu savienoto republiku puišiem. Viņiem bija apsolīts – gūsit panākumus, varēsit ātrāk doties uz mājām. Motivācija bija spēcīga, un tad nu viņi arī centās.

Ja līdz tam lielāko interesi bija izraisījušas “Sarkanā metalurga” spēles ar Rīgas komandām, tad tagad uzmanības centrā bija Liepājas abu komandu dueļi. 1958. gadā tādi notika piecas reizes – gan Latvijas meistarsacīkstēs un kausa izcīņā, gan republikas arodbiedrību balvas izcīņā, un visās “Daugavas” stadiona skatītāju tribīnes bija pārpildītas. Arī futbola cienītāji sadalījās divās nometnēs.

Šīs spēles bija tik principiālas, ka pirms vienas no tām, kura notika Jāņu dienā, Tosmares ciemata futbolistus nakšņot izvietoja uz karakuģa, kas nostājās Karostas kanāla vidū. Lai puišiem nerastos vilinājums doties brīvsolī svinēt Jāņus.

Tajā gadā daudz netrūka, lai Latvijas meistarsacīkstēs Liepāja gūtu dubultuzvaru. Vēl dažas spēļu kārtas pirms finiša tas likās jau esam rokā, un pirmais būs nevis “Sarkanais metalurgs”, kā ierasts, bet augstākās grupas debitants. Taču negaidīts klupiens tosmariešus nobīdīja uz 3. vietu, no otrās vietas atpaliekot tikai sliktākas vārtu attiecības dēļ.

Pēc dažiem gadiem abas komandas apvienojās, un sākās Liepājas pārstāvniecības laiks PSRS meistarsacīkstēs.

Šobrīd aktuāli

Autorizēties

Reģistrēties

Klikšķini šeit, lai izvēlētos attēlu vai arī velc attēla failus un novieto tos šeit.

Spied šeit, lai izvēlētos attēlu.

Attēlam jābūt JPG formātā, max 10MB.

Reģistrēties

Lai pabeigtu reģistrēšanos, doties uz savu e-pastu un apstiprini savu e-pasta adresi!

Aizmirsu paroli

PALĪDZĒT IR VIEGLI!

Atslēdz reklāmu bloķētāju

Portāls liepajniekiem.lv jums piedāvā svarīgāko informāciju bez maksas. Taču žurnālistu darbam nepieciešami līdzekļi, ko spēj nodrošināt reklāma. Priecāsimies, ja atslēgsi savu reklāmu bloķēšanas programmu.

Kā atslēgt reklāmu bloķētāju

Pārlūka labajā pusē blakus adreses laukam ir bloķētāja ikoniņa.

Tā var būt kāda no šīm:

Uzklikšķini uz tās un atkarībā no bloķētāja veida spied uz:
- "Don`t run on pages on this site"
vai
- "Enabled on this site"
vai
spied uz