Šis pavasaris faktiski visiem pasaules sportistiem būtiski atšķiras no citiem gadiem. Pandēmijas dēļ daudzas sacensības tika atliktas vai vispār atceltas, taču, iestājoties siltajiem mēnešiem, mači pamazām atsākās. Kamēr Latvijas sacensību rīkotāji vēl gaidīja valdības lēmumus attiecībā uz sporta sarīkojumiem, mūsu tuvākie kaimiņi jau deva zaļo gaismu fiziskām aktivitātēm. Iespēju sacensties Lietuvā izmantoja arī Liepājas skrējējs Ruslans Šuļga, kurš dažādos ārzemju maratonos startē regulāri.

– Kas tevi tik ļoti vilina ārzemēs notiekošajos skrējienos?

– Daži brauc pēc rezultātiem, bet man tas varbūt ir otrajā vietā. Pirmajā ir piedzīvojums. Skrienot Latvijā, visi ir pazīstami, bet ārzemēs vairums dalībnieku ir nezināmi, tāpēc ir interesanti salīdzināt sevi ar viņiem. Protams, saistošs ir arī sacensību mērogs, kādu Latvijā nevar piedzīvot nekur, izņemot Rīgas maratonu.

Skriešana aiz mūsu valsts robežām rada papildu motivāciju un mazina vēlmi izstāties vai slinkot. Es skrienu Latvijas kreklā, kas arī uzliek papildu atbildību.

Berlīnē man vairāki cilvēki no malas kliedza: “Latvija, Latvija!” Atbalsta gan latvieši, gan ārzemnieki, kuriem, iespējams, bijusi saikne ar mūsu valsti. Viens vīrietis ar stipru akcentu sauca: “Skrien, skrien!”

– Vai īpašā motivācija ārzemju sacensībās palīdz sasniegt augstvērtīgākus rezultātus nekā mačos Latvijā?

– Gandrīz vienmēr, kad skrienu ārzemēs, man bijuši personīgie rekordi vai tuvu tiem. Ar to es lepojos. Kad trenējos vieglatlētikā, treneris mums teica: “Ja reiz atbraucāt uz Latvijas čempionātu, tad jāstartē arī čerez nemogu (caur nevaru – no krievu val.).” Man tagad ir līdzīgi ar sacensībām ārzemēs. Nevaru aizbraukt kā tūrists un vienkārši tipināt.

– Berlīnē notiek viens no pasaules vērienīgākajiem maratoniem, bet kuras šāda veida sacensības tev vēl palikušas atmiņā?

– Jā, var teikt, ka esmu aizvadījis vienu spēli Čempionu līgā, jo Berlīnē norisinās viens no pasaules lielo maratonu sērijas posmiem. Protams, gribētu skriet visos posmos, kas notiek arī Tokijā, Ņujorkā, Bostonā, Čikāgā, Londonā. Taču tajos nokļūt ir ļoti grūti. Es pat nemaz nezinu, kā iespējams nokļūt Londonas maratonā. Tādam skrējējam kā man jau piedalīties Berlīnē ir ļoti grūti. Jābūt vai nu ļoti labam rezultātam, vai jācer uz izlozi, kas notiek gandrīz gadu pirms maratona. Man paveicās ar izlozi.

Vēl vairākas reizes esmu skrējis Varšavā, kur 11. novembrī norisinās Polijas neatkarības dienai veltīts desmit kilometru skrējiens.

Tas ir skaists pasākums. Piedalās kādi desmit vai divdesmit tūkstoši dalībnieku. Visiem izdala kreklus Polijas karoga krāsās. Skrējēji var izvēlēties, vilkt balto vai sarkano kreklu, un tad attiecīgi skriet pa trases kreiso vai labo pusi. No gaisa skats izskatās pēc grandioza Polijas karoga.

Esmu skrējis arī Bratislavā, Vīnē, Milānā, Viļņā, Prāgā, Frankfurtē, Drēzdenē, Skotijā.

Pagājušajā gadā pirmo reizi skrēju Krievijā, kad parādījās iespēja turp aizbraukt, izmantojot elektronisko vīzu. Kaļiņingradas apgabala kūrortpilsētā Zeļenogradskā notiek diezgan interesants skrējiens. Bija interesanti uzzināt, kādi tad ir cilvēki Krievijā. Vai tiešām tik dusmīgi un neapmierināti, kā viņus apraksta. Taču draudzīgi bija gan rīkotāji, gan skatītāji, gan citi dalībnieki.

– Tu arī šogad esi piedalījies jau vairākos skrējienos Lietuvā. Vai var teikt, ka šīs valsts sacensības esi īpaši iecienījis?

– Tā sanāk. Lietuvas sacensībās piedalos katru gadu. Gan es, gan citi Liepājas skrējēji ir ļoti iecienījuši Nidas pusmaratonu. Tas ir omulīgs sarīkojums, kurā piedalās samērā maz cilvēku. No Viļņas braukt tas ir tālu, vietiņa maza, kas nevar uzņemt tūkstošiem dalībnieku. Trase ir nemainīga gadu no gada. Tur var satikt jau iepazītus lietuviešus, kas ir patīkami.

Šajā pusmaratonā dalībniekiem pasniedz īpašu tējas krūzi, kas katru gadu ir citādāka, līdz ar to skrējēji var veidot savu kolekciju un, ziemā ar draugiem dzerot tēju, ir iemesls atcerēties vasaras piedzīvojumus. Man šādas krūzes ir piecas vai sešas.

– Kā tevis cienītais mazo sacensību omulīgums iet roku rokā ar Eiropas lielpilsētu skrējienu grandiozo vērienu?

– Reizēm gribas vienkārši izbaudīt pašu skrējienu. Ne vienmēr vajadzīga skaļā mūzika pirms starta, burzma. Tas vairo nervozitāti, rada lieku satraukumu – pagūšu uz startu vai ne. Lietuvas mazajās sacensībās var nedaudz atslābināties. Tas, iespējams, liedz sasniegt augstvērtīgu rezultātu, tomēr to kompensē draudzīgā atmosfēra un pat savā ziņā intimitāte. Pats rīkotājs personīgi atvadās no dalībniekiem, un tu organizatoram vari pateikties personīgi.

Vairākas reizes esmu skrējis Forfaras desmit kilometru skrējienā Skotijā. Tās ir mazas lokāla mēroga sacensības, un vietējie sākumā brīnījās, ko es tur daru. Es teicu, ka man patīk cilvēku draudzīgums un atsaucība.

Man patīk, piemēram, Rīgas maratona grandiozitāte, bet tur reizēm rodas masu produkta izjūta. Esi kā uz konveijera – atbrauc, noskrien, brauc prom, un viss. Neko daudz neredzi, neizjūti. Pat ja satiec paziņas, trokšņa un ažiotāžas dēļ ne ar vienu īpaši parunāt nevari.

– Lietuva liepājniekiem ir ļoti tuvu, līdz ar to vieglāk sasniedzama, bet vai tavos skriešanas maršrutos ir trāpījusies arī Igaunija?

– Jā, skrēju pusmaratonu Tallinā, kur finišēju diezgan labi – ap divdesmito vietu. Tur bija jāskrien cauri vecpilsētai, kas skrējējiem ne īpaši patīk, jo ir reljefs un bruģis. Tas apgrūtina skriešanu, it sevišķi sliktos laika apstākļos. Bratislavas vecpilsētu gan izskrēju diezgan ātri. Vēl atmiņā palicis Vīnes maratons. Vīne pati par sevi ir skaista pilsēta, un skrienot tur var apskatīt slavenu mākslinieku muzejus, grandiozo rātsnamu, operas namu.

Milānā skrēju gar “San Siro” stadionu, kas man kā futbola kluba “Milan” fanam bija īpaši nozīmīgi.

Pa dienu noskrēju maratonu, bet vakarā aizgāju uz futbola spēli. Turklāt man biļete bija tifozi jeb fanu sektorā. Diemžēl atmosfēru nevarēju izbaudīt, jo fani protestēja pret Silvio Berluskoni, tāpēc neviens nedrīkstēja sēdēt fanu sektorā.

Milāna palikusi īpašā atmiņā arī tādēļ, ka uz starta stājās slavenais Haile Gebreselasi. Viņš gan neskrēja ne maratonu, ne pusmaratonu, bet piedalījās stafetē, kuras dalībnieki skrēja pa desmit kilometriem. Šī stafete man palīdzēja. Maratonā bieži gadās, ka dalībniekiem kļūst ļoti grūti ap trīsdesmito kilometru.

Tieši trīsdesmitajā kilometrā bija stafetes maiņa, un gandrīz kilometra garumā stāvēja skatītāji, kuri aplaudēja, atbalstīja skrējējus. Man tas ļoti palīdzēja, neļāva salūzt.

– Vai tev Liepājā pietrūkst skriešanas sacensību? Un, ja pietrūkst, tad kādus mačus tu šeit vēlētos visvairāk?

– Man personīgi trūkst seriāla “Izrāviens”. Tajā varēja sevi pārbaudīt pludmales skrējienā, stadionā, pusmaratonā, kas gan joprojām notiek. Tieši tagad man trūkst velo sacensību. Vienās es piedalījos, bet man neveicās, jo toreiz vēl nebija pašam sava riteņa un es vēl netrenējos riteņbraukšanā.

Man patika “Izrāviena” daudzveidība.

Interesantas būtu sacensības duatlonā – skriešanas un riteņbraukšanas divcīņā.

IZZIŅAS SPĒKS

– Lai piedalītos Zeļenogradskas skrējienā, dalībniekiem bija nepieciešama ģimenes ārsta izziņa. Ruslans, kas kā Latvijas piecu cilvēku komandas menedžeris organizējis šo braucienu, rūpējies gan par vīzām, gan regulāri atgādinājis par nepieciešamo veselības izziņu, taču pats aizmirsis mājās dokumentu, bez kura viņš Krievijā pie starta droši vien netiktu. Taču viņam paveicās, jo bija saglabājis kādu līdzīgu dokumentu, ko sportists pats parakstīja un tika pie kārotā starta numura.

RUSLANA ŠUĻGAS LABĀKIE REZULTĀTI

• Maratons (42,195 km) 2 stundas 58 minūtes 48 sekundes
• Pusmaratons (21,0975 km) 1:20:01
• 10 kilometri 37:49
• 5 kilometri 17:43

RUSLANA ŠUĻGAS SACENSĪBU TOPS

– Pusmaratons Santa Polā (Spānija). Lielas sacensības mazā pilsētiņā. Vienu reizi tur startēja pat Spānijas pusmaratona čempionātā.
– Berlīne (Vācija). Piedalījās gan pusmaratonā, gan maratonā. Abi pasākumi ir grandiozi.
– “Forfar 10K” (Skotija). Lokālas sacensības, kurās nepiedalās vairāk par 300 skrējējiem, bet ir ļoti draudzīga un mājīga atmosfēra.
– “Glasgow to Edinburgh” ultramaratons (Skotija). Ruslana garākā noskrietā distance (88,5 km) un lielākā uzvara, turklāt ar ļoti labu rezultātu, kas ir sacensību visu laiku 10 labāko rezultātu sarakstā.
– Liepājas pusmaratons. Skrējiens notiek gandrīz vai Ruslana māju priekšā. Te noskriets arī simtais pusmaratons (kopumā jau 106).