Var jau būt, ka 1932. gadā gargabalu skrējēju Otto Puķi nebija paredzēts sūtīt uz olimpiskajām spēlēm Losandželosā. Ceļš taču tāls un dārgs. Tomēr sportists cerības saglabāja, jo viņa rezultāts 10 000 metru distancē bija sestais labākais sezonā pasaulē, un vācu vieglatlētikas žurnāls Puķi kopā ar slaveno poli Janušu Kusočinski un vēl slavenāko somu Pāvo Nurmi nosauca par medaļu pretendentiem.

Kas zina, varbūt arī Puķe tiktu pie medaļas, jo pirms tam Tallinā taču bija sīksti spēkojies ar Kusočinski, kas Losandželosā kļuva par čempionu. Taču visām cerībām svītru pārvilka satiksmes negadījums. Pēc skrējiena Rīga–Majori sportists galvaspilsētā atgriezās ar motociklu un ietriecās ormaņa pajūgā, kas pēkšņi izklidzināja no šķērsielas.

Ķirurgs Nikolajs Zandbergs gan meistarīgi salāpīja Puķi, un sportists nākamajos gados turpināja uzvarēt Latvijas arēnā, bet par olimpiskajām spēlēm gan vairs nebija ko domāt.

Arī vieglatlēte Lavīze Pūce-Aldzere nenolaida rokas pēc tam, kas liktenis bija licis piedzīvot vairākas sporta drāmas. Pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu vidū viņa jau bija stabila līdere vieglatlētikā mešanu disciplīnās Latvijas mērogā un pat teikusi savu vārdu starptautiskā arēnā, tāpēc ceļš uz olimpiskajām spēlēm 1936. gadā Berlīnē šķita bruģēts. Lavīze pat iegādājās jaunu vasaras mēteli un kurpes, lai Vācijas galvaspilsētā izskatītos elegantāka, bet viss izrādījās velti. Pirms sacensībām viņa nopietni saslima.

Izveseļojusies, sportiste tikpat cītīgi turpināja trenēties, lai sapni par līdzdalību olimpiskajās spēlēs piepildītu 1940. gadā Helsinkos. Un būtu piepildījusi arī, jo gan iekļuva pirmajā sešiniekā Eiropas meistarsacīkstēs Vīnē, gan pirmajā trijniekā pasaules labāko sportistu pirmsolimpiskajās sacensībās Helsinkos, gan šķēpa mešanā sasniedza vienu no labākajiem rezultātiem sezonā pasaulē.

Jā, droši vien būtu piedalījusies un varbūt arī tikusi pie medaļas, taču olimpiskās spēles nenotika. Bija sācies Otrais pasaules karš.

Bet liktenis piespēlēja Pūcei-Aldzerei vēl vienu sporta drāmu, tikai tad viņa jau sen bija beigusi aktīvās sporta gaitas un atstājusi spožu ierakstu Liepājas sporta vēsturē. Pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā dzelzs priekškars uz Rietumiem bija atvēries, un Pūce-Aldzere nolēma piedalīties pasaules meistarsacīkstēs vieglatlētikā senioriem Oslo.

Kaut arī gadu skaits jau sniedzās pāri 80, spēka kaulos vēl bija gana un meistarība arī. Pati izgatavoja šķēpu, gāja trenēties sporta laukumā Velnciemā un pārliecinājās, ka savā vecuma grupā var vinnēt. Bet kādā nodarbībā celis iesāpējās tik neganti, ka nelīdzēja ne masāžas, ne šprices, un kādas tur vairs starptautiskās sacensības.

Un vai tad to nevar nosaukt par drāmu, kādu nācās piedzīvot “Olimpijas” futbola komandas vārtsargam Harijam Lazdiņam viņa karjeras sākumā, kas bija tik cerīgs, ka galva reiba?

1929. gada vasarā puisis bija tikko pārkāpis 19 gadu slieksni, kad viņu iekļāva Latvijas valstsvienības sastāvā spēlē Malmē pret Zviedriju. Iepriekšējā sezonā prese pēc “Olimpijas” vairākām spēlēm bija jūsmojusi, ka Lazdiņš vārtos darījis brīnumus, un tagad šos brīnumus no viņa gaidīja arī starptautiskā arēnā. Taču tā vietā Lazdiņš savos vārtos bumbu ielaida veselas 10 reizes.

Ne vienu vien sportistu tas būtu salauzis, bet Lazdiņu, tā vien šķiet, tikai rūdīja. Vairākus gadus viņam neuzticēja sargāt valstsvienības vārtus, bet šajā laikā Lazdiņš tik droši spēlēja “Olimpijas” sastāvā, ka viņu atkal uzaicināja uz valstsvienību, un sākās vārtsarga spožais posms, kad pēc spēlēm pret Zviedrijas un Vācijas izlasēm ārzemju prese viņu nosauca par Eiropas klases vārtsargu.

Sporta drāmu nācās iepazīt ne tikai atsevišķiem futbolistiem, bet arī Liepājas komandām. Piemēram, “Sarkanajam metalurgam” 1959. gadā, kad šī vienība bija ļoti tuvu tam, lai Liepājas futbolam izcīnītu pēckara gados desmito Latvijas čempiona nosaukumu. Papildu spēle par čempiona titulu ar Rīgas elektromašīnu rūpnīcas komandu tuvojās beigām, bet iniciatīva atradās liepājnieku rokās, jo viņi pēc bēdīgā sākuma (0:2) bija rezultātu izlīdzinājuši. Un tad metalurgu atbalstītāji “Daugavas” stadionā Rīgā uzgavilēja: pendele!

Arī mūsu futbolisti bija pārliecināti, ka pretinieki savā soda laukumā spēlējuši ar roku, un apstājās, gaidot tiesības sist 11 metru soda sitienu. Taču tiesneša svilpe klusēja.

Un, kamēr tā klusēja un “Metalurga” spēlētāji gaidīja, neviena netraucētais pretinieku uzbrucējs devās pāri visam laukumam un tikpat netraucēti iesita uzvaras vārtus.

Vēl vienu futbola drāmu varēja vērot mūsu “Daugavas” stadionā 2004. gadā, kad 6000 skatītāju gaidīja, ka “Liepājas metalurga” komanda no Latvijas futbola troņa beidzot gāzīs savu principiālo sāncensi Rīgas “Skonto”. Un te nu liktenis ķircināja liepājniekus, tādējādi šo drāmu padarot vēl nospiedošāku.

Kad rezultāts kļuva 2:0 liepājnieku labā, šķita, ka viss izdarīts, jo čempiona titulam pietika ar neizšķirtu iznākumu. Taču pretinieki rezultātu ne tikai izlīdzināja, bet pēdējās minūtēs guva vēl vienus vārtus. Cerība pazuda, bet uzausa kompensācijas laikā, kad metalurgi ieguva tiesības sist 11 metru soda sitienu.

Kad Genādijs Soloņicins nolika bumbu uz baltā punkta, stadionā iestājās tāds klusums, ka likās, varētu dzirdēt rudens lapu nokrītam uz zemes. Ja iesitīs, pēc 46 gadu pārtraukuma Liepāja būs atguvusi Latvijas čempiona titulu un varēs sākties svinības, kurām goda mielasts jau bija pasūtīts. Taču bumba lidoja vārtiem pāri.

Skaidrs, ka to vissmagāk pārdzīvoja metalurgu sporta kluba prezidents Sergejs Zaharjins. Taču nešaubos, ka šī sporta drāma lika viņam darīt vēl vairāk, lai tituls Liepājā atgrieztos pēc iespējas ātrāk. Pēc gada tā arī notika.

Olimpiāde pie TV ekrāna

1980. gada 19. jūlijā vienā no dzīvoklīšiem Jaunliepājā iemirdzējās krāsu televizors. Lai vērotu pārraides no olimpiskajām spēlēm Maskavā, to bija iegādājusies Lavīze Pūce-Aldzere. Viņa uzaicināja savu kādreizējo sporta biedru Arvīdu Meņģi, un abi vēroja šī foruma atklāšanas ceremoniju. Darīja to ar rūgtumu sirdī, jo pilsētas sporta vadītāji formēja braucējus uz Maskavu, bet aizmirsa par abiem leģendārajiem sportistiem, kuriem līdzdalība olimpiskajās spēlēs savulaik bija gājusi garām.

Par to jau rakstīts šajā lappusē, kā piedalīties olimpiskās spēlēs neizdevās Pūcei-Aldzerei. Bet soļotājs Arvīds Meņģis šim sapņu piepildījumam bija vēl tuvāk. Arī tiešā nozīmē, jo PSRS izlases sastāvā 1952. gadā jau atradās ceļā uz Helsinkiem. Pēdējais punkts pirms Somijas robežas šķērsošanas Padomju Savienības sportistu delegācijai bija Vīborga, taču tur Meņģim pateica, ka tālāk ceļš viņam slēgts.

Izrādījās, Otrā pasaules kara laikā nācies uzģērbt ne to uniformu. Būtu Meņģis piedalījies olimpiskajās spēlēs un vismaz atkārtojis savu tās sezonas labāko rezultātu, uz Liepāju ceļotu pirmā un līdz šim vienīgā olimpiskā medaļa pilsētas sporta vēsturē.