Pavisam nesen motosportists Lauris Freibergs piedalījās pēdējā MX1 pasaules čempionāta šīs sezonas posmā, sekmīgi startēja Latvijas čempionāta pēdējā posmā, bet nākošās nedēļas sākumā dosies uz Nāciju motokrosu, kas norisināsies ASV. Starp sacensībām Latvijā un Amerikā Lauris piekrita intervijai.

– Lauri, šī sezona tev nebija sevišķi veiksmīga, tikai pēdējā posmā iekļuvi trīsdesmitniekā, kas laikam bija minimālais uzdevums. Vai ir izdevies tikt skaidrībā ar iemesliem, kāpēc kopvērtējumā neizdevās izcīnīt augstāku vietu?
– Labi, ka izdevās iekļūt starp 30 labākajiem, bet pilna loze būtu bijis pirmais piecpadsmitnieks. Domāju, ka uzdevums bija reāli izpildāms, bet var teikt, ka pievīla veselība un nesaskaņas ar jauno moci. Pirmie sezonas treniņi it kā iesākās labi, bet acīmredzot kļūdījāmies, veicot uzlabojumus motociklam. Suzukam to tūningu bijām izkoduši, bet ar jauno “Yamaha” braucamo ilgāku laiku bijām neizpratnē, tad vēl arī pleca sasitums. Kādus divus mēnešus lietoju zāles, biju bez treniņiem. Labi, ka vismaz sezonas otrā puse bija veiksmīga. Beļģijas un Holandes posmi, tāpat arī mači Aizputē deva gandarījumu. Ja pašsajūta ir laba, tad arī var uzgāzēt mazliet vairāk, bet, ja stabilitātes nav, tad labāk braukt, kā proti, nevis taisīt pigorus.

– Kā uz taviem rezultātiem skatījās komanda un kādas ir tavas izredzes pagarināt līgumu ar “Van Beers racing”?
– Pagaidām komandai notiek pārrunas ar atbalstītājiem par nākošās sezonas budžetu. Komandas vadītāji ir teikuši, ka labprāt redzētu mani savā vienībā arī nākamgad, bet tas nav atkarīgs tikai no gribēšanas vien – visu izšķirs komandas budžets. Ceru, ka divu nedēļu laikā būs skaidrība. Mainīt neko negribētos, jo komandas bāze atrodas stundas brauciena attālumā no manām Beļģijas mājām, ir radusies skaidrība par braucamajam nepieciešamajiem uzlabojumiem, arī savstarpējās attiecības komandā ir labas.

– Tomēr sezonas kopvērtējums tev par labu neliecina.
– Jā, un it sevišķi sezonas sākums, bet tāds nu ir sports. Lai cik spēcīgs tu būtu, ja iedzīvojies nopietnā traumā, tad viss ir cauri. Mūsu klasē arī tā bija – jaunzēlandieties Koppins visu sezonu bija stabils līderis, bet trīs posmus līdz beigām salauza plecu, un sezona viņam bija beigusies. Manos spēkos vēl ir labi nobraukt pēdējās sacensībās – Ķegumā Baltijas komandu čempionātā, Nāciju motokrosā un divos Holandes posmos. Tad jau redzēs, ko komanda teiks.

– Kādi varētu būt tie plusi, lai viņi izvēlētos tevi arī nākošajai sezonai?
– Sezonas izskaņā pierādīju, ka varu braukt labi. Jau minēju labās attiecības ar komandas biedriem, tehniķiem un vadītājiem.

– Ir arī citi varianti?
– Ir variants ar vēl vienu Holandes komandu, bet pagaidām par to pat nedomāju, jo ceru uz “Van Beers racing”.

– Bez komandas MX1 laikam nekādi neiztikt?
– Viegli tas nav. Savulaik esam cīnījušies paši saviem spēkiem, bet var teikt, ka tad pašam vairāk ir jādomā par organizatoriskiem jautājumiem. Plus vēl arī finansiālais aspekts.

– Neskatoties uz to, ka esi vienīgais Latvijas pārstāvis pasaules motokrosa elitē, sezonas laikā netrūkst nelabvēļu, kas tevi kritizē. Kā tevi iespaido šāda attieksme?
– Es to īpaši neņemu vērā. Tie ir gļēvi cilvēki, kas internetā uzrakstīto acīs nekad nepateiks. Latvijā cilvēki vispār vispirms redz negatīvo. Ja nobraucu labi, tad uzslavu ir maz, bet ja slikti, tad kritiķi uzreiz uzrodas. Daži cilvēki paši nevar pat kilometru noskriet, bet vēl burkšķ.

– Sanāk, ka divi veiksmīgākie posmi sezonā tev bija teju vai mājas trasēs. Cik liela tam bija nozīme?
– Domāju, ka ne pārāk būtiska – braucēji tie paši, trase vienlīdz sarežģīta. Ja nu vienīgi ceļā līdz posma norises vietai jāpavada krietni mazāks laiks. Holandē bez tam viss nebija tik gludi – problēmas ar aizdedzi, un startā biju viens no pēdējiem.

– Jau nākamnedēļ ar Latvijas izlasi dodies uz Nāciju motokrosu, kas notiks ASV. Ko sagaidi no šīm sacensībām?
– Pērn palikām uzreiz aiz divdesmitnieka, un šogad, protams, centīsimies nostartēt labāk. Sūtīt savu tehniku pāri okeānam sanāk ļoti dārgi, tāpēc Latvijas federācijas pārstāvji jau iepriekš sarunāja no vietējās motosporta komandas īrēt gan braucamos, gan mehāniķus.

– Vai pietiks laika sarast ar jauno spēkratu?
– Mums tur uz vietas jau ir sarunāts treniņš. Līdzi ņemšu savu augsto sēdekli un stūri, bet pārējo redzēšu uz vietas.

– Tur ir arī cita laika josla. Vai spēsi adaptēties?
– Ceru, ka arī ar to tikšu galā. Braucot Japānā un Katarā, neliela pieredze šajā ziņā man ir.

– Kā vērtē abus pārējos izlases dalībniekus – Dāvi Līvu un Ivo Šteinbergu?
– Ivo nez kāpēc pēdējā Latvijas čempionāta posmā nobrauca ne pārāk labi – viņam priekšā aizgāja arī Dāvis. Nezinu, varbūt savainojums vai sagurums, varbūt, nodrošinājis uzvaru “Open” klases kopvērtējumā, bija nolēmis pietaupīt spēkus Nāciju motokrosam. Dāvis nobrauca, kā var. Lai tik brauc, rūdās, krāj pieredzi un varbūt kādreiz brauks arī pasaules čempionātā. Iespējams, ka Nāciju motokrosam viņš ir nedaudz par jaunu, bet vietu izlasē, izpildot normatīvus, Līvs pats sev izcīnīja. Varbūt pat ir labāk, ka brauc tāds jaunais sportists, kurš krāj pieredzi. Viņam šie mači var būt daudz noderīgāki nekā kādam vecajam.

– Lai arī motokrosa kluba Liepājā nav, divi mūsu puses pārstāvji ir Latvijas izlasē. Varbūt šajā sakarā saskati kādas likumsakarības?
– Nē, tādas neredzu. Tā nu ir sanācis, ka es jau kādus gadus desmit esmu Latvijas vadošais braucējs, regulāri piedalos Nāciju krosā. Līdz šim manu pozīciju neviens nav apdraudējis. Prīmā, ka Dāvis pierādīja, ka var labi braukt. Puisis ir malacis – cīnās, strādā. Vienīgi garš gan jau izstiepies. Es jau pats neesmu nekāds mazais, bet, ja Dāvis vēl stiepsies, tad viņam var būt grūti.

– Kā tev šķiet – vai Liepājai nebūtu vajadzīga sava komanda, kas apvienotu vietējos braucējus? Varbūt pats pēc karjeras beigām varētu to izveidot?
– Komandas izveidošana būtu ideāls risinājums. Pašlaik motosporta sabiedrība ir sašķelta, katrs par sevi. Pagaidām gan gada lielāko daļu esmu prom no mājām, tāpēc tā saimniecība ir nedaudz sveša, un vēl jau kādu laiku gribu pats braukt. Pēc karjeras beigām labprāt jaunajiem puikām palīdzētu, jo vērtīgam padomam ir liela nozīme. Arī tajās reizēs, kad esmu mājās, neliedzu padoma, tikai dīvaini, ka man pašam sanāk biežāk aicināt citus uz kopīgu treniņu, bet reti kad kāds piezvana un pajautā – kad un kur brauksi, vai varam patrenēties kopā?

Andris Sudmalis,
“Kurzemes Vārds”

Foto no www.laurisfreibergs.com

Laura Freiberga liktenis komandā “Van Beers racing” varētu izšķirties tuvāko divu nedēļu laikā.