Liepājas rallija komandas ekipāža DANS LEŠČS un JĀNIS VĪKSNA kopā autosporta sacīkstēs sāka startēt 2000.gadā, braucot amatieru rallijā. Tagad pagājuši jau vairāk nekā seši gadi, un pa šo laiku viņiem izdevies kļūt par Latvijas čempioniem R–2000 klasē. Šobrīd abi liepājnieki ir tuvu tam, lai tiktu pie valsts čempionu titula arī N3 klasē. Nākamais Latvijas rallija čempionāta posms notiks tepat Kurzemē, tādēļ izmantojām izdevību aprunāties ar abiem autosportistiem

– Kā jūs nonācāt pie domas veidot vienu ekipāžu?
Dans Leščs: – Sākumā ar autosportu nodarbojos tikai es, braucot amatieru rallijā, taču 2000.gadā nolēmām braukt kopā amatieru rallija čempionātā.
Jānis Vīksna: – Būtībā bija tā, ka Dans pie manis ne tikai strādāja, bet mēs bijām arī ģimenes draugi un, kā izrādījās pēc tam, arī kādreizējie skolasbiedri. Tā kā mums abiem patika braukt un Danam jau bija zināma pieredze, nolēmām pamēģināt savus spēkus amatieru rallijā. Vēl viens no iemesliem bija tas, ka diviem arī finansiāli ir vieglāk īstenot šo ieceri. Un, piemēram, pirmo auto nopirkām uz pusēm – tā bija 1989.gada parasta ielas automašīna “Opel Kadett” ar 2 litru motoru.
– Kā jūs noteicāt, kurš būs pilots un kurš stūrmanis?
J.V.: – Kad tikām pie sava auto, veicām vairākus testa braucienus, kuros tad arī izšķīrās pilota liktenis. Braucienu rezultāti rādīja, ka Dans tomēr katrā no trasēm ir nedaudz ātrāks, tādēļ man nācās piekāpties un samierināties ar stūrmaņa posteni.
– Vai atceraties savu pirmo sacīksti?
D.L.: – Pirmā amatieru gonka notika Bauskā, lai arī pēc rezultātiem bijām ātrākie, izcīnījām ceturto vietu, jo nokavējām laika kontroli un saņēmām 20 sekunžu sodu. Protams, arī šis rezultāts mums bija labs sasniegums un stimuls turpināt braukt.
J.V.: – Priecēja arī tas, ka jau pirmajā sezonā izdevās iekļūt godalgoto vidū un tikai mazdrusciņ pietrūka, lai uzvarētu visā čempionātā. Izcīnītā otrā vieta it kā deva vēl lielāku motivāciju gatavoties nākamajai sezonai, uz kuru jau raudzījāmies kā lielā rallija ekipāža.
– Cik grūti bija ielauzties lielajā rallijā?
D.L.: – Vēlēšanās braukt mums abiem bija neizmērojama, un manā gadījumā to var nosaukt pat par bērnības sapni, jo jau agrā jaunībā uz autosportu raudzījos kā uz kaut ko dievišķu. Pēc aizvadītas pirmās sezonas sākām meklēt sponsorus, kas varētu veidot starta kapitālu un palīdzēt tikt pie jauna auto. Tas mums arī izdevās, labvēlis izrādījās mans toreizējais darba devējs Arvis Kārkliņš no tagadējā uzņēmuma “Sanistal”. Tā nu mēs, tikuši pie sākuma kapitāla, iegādājāmies jaunu automašīnu, kas jau bija sagatavota sportam, taču, kā izrādījās pēc tam, šis spēkrats pat jaudas ziņā bija vājāks par iepriekšējo.
– Kādas sekmes bija pirmajā lielā rallija sezonā?
J.V.: – Debija lielajā rallijā bija Talsos ANR–2000 klasē. Lai arī finišu sasniedzām, pēdējā ātrumposmā piedzīvojām diezgan smagu avāriju, iebraucot karjerā un apgāžoties uz sāniem. Arī turpinājums bija diezgan neveiksmīgs, jo sezonu kopumā pabeidzām praktiski bez rezultātiem – nobraucām tikai trīs gonkas. Tas gads izvērtās par tādu kā iepazīšanos ar lielā autosporta vidi.
– Vai nešķita, ka esat par zaļiem šādām sacīkstēm?
J.V.: – Varbūt tā bija, taču mums jau sākumā mērķis nebija cīnīties par augstiem rezultātiem, bet gan piedalīties un izjust īsto rallija gaisotni. Protams, bija patīkami, ka kādu no ātrumposmiem izdevās veikt ļoti labi un izgriezt pogas pieredzes bagātākiem braucējiem.
– Kad jūs sapratāt, ka varat cīnīties par godalgām?
D.L.: – Laikam jau tā bija 2003.gada sezona, kad, startējot R–2000 klasē, izcīnījām Latvijas čempionu titulu. Šis gads bija veiksmīgs ne tikai uzvaras dēļ, bet arī tāpēc, ka visus no posmiem nobraucām bez īpašām kļūdām.
– Vai līdz ar šo panākumu parādījās arī pirmie sponsori?
J.V.: – Arī pirms tam mums bija atbalstītāji, taču tāds īsts sponsors mums radās tikai pēc šī Latvijas čempionu titula. Tā bija firma “EVA–SAT”. Vēlāk izlīdzēja arī būvuzņēmums “Nams”, pēc kura iniciatīvas tikām pie jaunas “Hondas”, ar ko pirms tam bija braukuši pazīstamie brāļi Šimkusi.
– Runājot par šo sezonu, kas ir mainījies?
D.L.: – Šogad klasi, kurā braucam, sauc N3 un mačos startējam ar to pašu “Hondu Civic Type R”. Pašlaik šajā klasē atrodamies dalītās līderpozīcijās ar Anda Neikšāna pilotēto ekipāžu. Pagaidām šī ir pirmā sezona, kad tā kārtīgi varam pievērsties tikai rallijam un, pateicoties akciju sabiedrībai “UPB”, būvuzņēmumam “Nams”, “MB betons”, “EVA–SAT”, SIA “Pipelife” un SIA “Arhitekta G.Vīksnas birojs”, nav jādomā par to, vai naudas pietiks visiem posmiem.
– Pēdējais posms notika Cēsīs, un tajā tika iekļauti trīs ātrumposmi diennakts tumšajā laikā. Kādas bija izjūtas, braucot tumsā?
D.L.: – Veicot šos ātrumposmus, šķita, ka braucam pret baltu sienu, jo redzamību apgrūtināja ne tikai tumsa, bet arī biezie putekļu mākoņi. Braucām ar ātrumu apmēram 60 kilometri stundā, taču arī tad bija jāsakož zobi, lai nenotiktu negadījums, jo pat visvienkāršākais līkums var izrādīties liktenīgs. Es vairāk esmu ātras braukšanas cienītājs, tādēļ nevarētu teikt, ka man iet pie sirds šie tumšie ātrumposmi, bet tie noteikti dažādo rallija norisi, kas nebūt nav mazsvarīgi.
– Nākamais pārbaudījums ir rallijs “Kurzeme”.
J.V.: – Atceroties iepriekšējos gadus, šis posms mums nav bijis pārāk veiksmīgs. Parasti sacīkstes beigušās ar izstāšanos, taču rallijs “Kurzeme” ir interesants kaut vai ar to, ka tajā ir Vecpils ātrumposms, kurā esam sasnieguši lielāko braukšanas ātrumu – aiz Stroķacs izspiedām 175 kilometrus stundā.
D.L.: – Savu skatītāju priekšā noteikti jācīnās tikai un vienīgi par uzvaru. Jācer, ka pēc “Kurzemes” N3 grupā līderu dzelteno krekliņu vairs nevajadzēs dalīt ar Anda Neikšāna pilotēto ekipāžu.
– Cik daudz laika tiek pavadīts, ķīlējot auto?
D.L.: – Kā teicis Liepājas rallija sabiedrībā labi pazīstams braucējs Gunārs Francis: “Katru dienu vismaz vienu stundu ir jādomā par ralliju.” Protams, reāli garāžā tiek pavadīts daudz vairāk laika, jo pēc katras gonkas rodas dažādi defekti, kas jānovērš.
– Ar ko jūs nodarbojaties ārpus sporta?
J.V.: – Strādāju akciju sabiedrībā “UPB”, kur esmu inženieru tehnisko tīklu projekta vadītājs.
D.L.: – Jau vairāk nekā pirms pusotr gada esmu atvēris savu sanitārtehnikas uzņēmumu SIA “Dan Sun”.
– Kāds ir augstākais punkts, ko jūs vēlētos sasniegt rallijā?
D.L.: – Sākumā par sapņa īstenošanu varēja nosaukt Latvijas mēroga lielā rallija čempionātu, taču tagad jau, protams, gribētu pamēģināt savus spēkus globālā mērogā un startēt kādās pasaules ranga sacīkstēs. Tomēr, zinot mūsu finansiālās iespējas, pagaidām tas nav sevišķi reāli, jo izmaksas vienām gonkām grozās ap 4000 eiro.
– Visbeidzot, vai šogad Liepājai būs savi rallija čempioni?
J.V.: – Vismaz pagaidām tas ir visai reāli, jo, skatoties pēc iepriekšējo posmu rezultātiem, viss iet no rokas. Par laimi, arī tehnisko ķibeļu ir krietni vien mazāk, kas N3 klasē ļauj cerēt uz augstu un varbūt arī visaugstāko rezultātu čempionāta nobeigumā.