Aizvadījis vairākas veiksmīgas sezonas MX2 kategorijā, kur kļuvis arī par pasaules čempionu, 2019. gadu Jonass uzsāka ar bažām, jo traumas dēļ ziemā nebija iespējas kārtīgi sagatavoties, turklāt nomainītas bija ne vien klases, bet arī komandas. Neskatoties uz to, jau piektajā posmā Lombardijā latvietim izdevās iekļūt pirmajā trijniekā, bet kopumā finālbraucienos “Top 3” viņš sasniedza sešas reizes.

Daži braucēji 450cm3 klasē tās limitus spēj atrast ātrāk par citiem. Tavs kavēklis bija tas, ka pirms sezonas nebiji pietiekami daudz laika pavadījis uz motocikla. Vai nebija tā, ka, piedaloties sacīkstēs, reizē mācījies jaunu braukšanas stilu?

Pauls Jonass: “Tā kā tik ilgu laiku biju braucis ar 250cm3 motociklu, bija jāmaina savs braukšanas stils un trajektorijas. Iespējams, vēl tagad es par daudz dodu gāzi. Ir nepieciešami augsti apgriezieni, lai brauktu ātri 250cm3 klasē, bet 450cm3 motocikls ir savādāks, jo vairāk jāsaglabā inerce un līkumos nav nepieciešams braukt tik strauji. Nav nepieciešams tik ļoti izbraukt ārmalā un iespējams braukt pa īsākām trajektorijām. Lai vai kā, bija diezgan grūti, īpaši ņemot vērā to, ka pilnvērtīgi braukt atsāku tikai mēnesi pirms sezonas pirmā posma. Tā man bija jauna klase, jauns motocikls un jauns veids, kā strādāt. Sezonas mērķis bija pakāpeniski uzlabot sniegumu un to paveicām, par spīti nedaudzajiem testiem un tam, ka sākumā biju diezgan nesagatavojies. Tagad atceroties, varu teikt, ka bija trases, kurās braucu nepareizi, bet tobrīd man šķita, ka tieši tā ir jādara, lai pabrauktu ātri.

Sezonas vidū testu braucienu bija vairāk un es sāku daudz labāk izprast motociklu, kas ļoti palīdzēja. Dažkārt man tagad šķiet, ka neesmu pietiekoši ātrs, bet, braucot pareizajās trajektorijās, redzu, ka tomēr esmu. Piemērs tam ir sestdiena Nāciju motokrosā. Brīvajos treniņbraucienos ļoti centos sasniegt labāko apļa laiku, un tas izdevās. Pēc tam koncentrējos uz tīru braukšanu, gandrīz vai spēlējos ar trasi, un biju tikai 0.1 sekundi lēnāks. Treniņos viss ir labi, jo ir gana laika, lai apdomātu trajektorijas, pareizi pārslēgtu pārnesumus un visu izdarītu korekti, bet, kad pienāk sacīkstes, krīt starta barjera un notiek apdzīšanas, ir diezgan viegli visur sākt braukt ar pirmo un otro pārnesumu. Kad pēc finiša aplūkojam datus, secinu, ka pārslēgties vajadzēja daudz biežāk. Kopumā visu darīt bija daudz grūtāk nekā biju domājis. Bija sarežģīti braukt ar 450cm3 motociklu. Sākumā man arī nepadevās labi starti, un tik spraigā klasē ir grūti atgūt zaudētas pozīcijas.”

Un vēl arī konkurenti…

P.J.: “Protams. MX2 klasē sacentos ar Džefriju Herlingsu un Timu Gajseru, bet lielākā daļa no konkurentiem man bija jauni. Gan sacīkstēs, gan treniņos bija interesanti pavērot, kā viņi brauc, kā kustas motocikls un saprast, kā viņi uz to reaģē. Arī tas man bija vērtīgs mācību instruments.”

Tādas lietas kā datu analīze Tev bija jauna pieredze, ja runājam par darbu pie motocikla regulējumiem…

P.J.: “Jā. Ar 250cm3 motociklu vajag maksimālo jaudu, tā arī noregulē motociklu un vienkārši brauc. Nav tik daudz jāspēlējas ar motora konfigurācijām, bet ar 450cm3 motociklu testi un darbs pie uzlabojumiem gandrīz nekad nebeidzas, jo ir iespējams izdarīt ļoti daudzas lietas. Arī amortizatori ir daudz svarīgāki. 450cm3 motocikls ir smagāks un jaudīgāks, tāpēc regulējumiem jābūt labākiem. Lai būtu augstākajā līmenī, nepārtraukti jāmeklē visi veidi, kā kaut ko uzlabot.”

Vai viens no Taviem uzdevumiem bija attīstīties arī kā testu braucējam?

P.J.: “Jau pašos pamatos motocikls bija ļoti labs, bet, kad sākās sacīkstes, sapratu, ka kaut ko vajag nedaudz savādāku. Man bija jāuzlabo sava loma kā testu braucējam, bet veikt testus pašam vai kopā ar savu komandas biedru, un tad doties uz sacensībām – tie ir kā divi dažādi darbi. Braucot treniņos, tev jau ir domas par to, kādam jābūt sacīkšu motociklam vai pašām sacīkstēm. Piemēram, ir jauki trenēties ar ļoti mierīgu motociklu, bet, kad pienāk pasaules čempionāts, tu saproti, ka nepieciešams kaut kas agresīvāks.”

Izskatījās, ka, startējot ar KTM motociklu, kad biji viens no MX2 klases līderiem, daudz iemācījies…

P.J.: “Šis ir cits izaicinājums, un domāšanas veids ir mainījies. Mērķis ir uzvarēt, bet šobrīd nedaudz atpalieku, kas nozīmē, ka nepieciešams darīt visu, lai spētu konkurēt. MX2 klasē runa bija tikai par uzvarām, bet MXGP kategorijā nepieciešams izdarīt par dažiem procentiem vairāk, lai arī būtu tādā pašā līmenī.”

Tu ienāci MXGP kā viens no ātrākajiem MX2 braucējiem, bet “Husqvarna” komandai ir lieli resursi. Vai tas bija atvieglojums, kad izcīnīji pirmo pjedestālu?

P.J.: “Tobrīd tas bija atvieglojums. Šķita, “esam to paveikuši, un tas ir labi”, bet tad cerības pieaug, un cilvēki kaut ko tādu jau gaida regulāri. Tas uz maniem pleciem uzlika lielāku spiedienu. Zināju, ka visa sezona būs grūta, bet no sezonas vidus saņēmu pozitīvu grūdienu. Parasti cīnījos par sesto, septīto vietu, bet labajās dienās – par pjedestālu. Arī tas ir labi, ka no šīm sestajām vai septītajām pozīcijām neatkritu aiz pirmā desmitnieka uz zemāk. Bija novērojama zināma stabilitāte.”

“Husqvarna” mainīja savu filozofiju, kad 2019. gadā nolīga divus jaunus braucējus. Vai izpildīji uzstādītos mērķus?

P.J.: “Protams. Galvenais mērķis pērn bija iegūt pieredzi un pārliecību 2020. gada sezonai. Apzinājāmies, ka ziema ir izlaista un tāpēc nevarēsim cīnīties par atbilstošiem rezultātiem. Domāju, ka ar trīs pjedestāliem posmu kopvērtējumā un sesto vietu sezonas kopvērtējumā savus mērķus piepildījām. Dažas dienas nebiju uz viļņa, bet zinu, kā to mainīt uz šo gadu. Esmu iekļāvies komandā. Šī ir smagi strādājoša komanda, un tas, ka bāze atrodas Lommelā, man palīdz, jo ir ģimeniska sajūta. Nav tā, ka es savu mehāniķi redzētu tikai sacīkstēs.”

Vai saņēmi lielāku uzmanību, īpaši Latvijā, kad no MX2 pārgāji uz MXGP kategoriju?

P.J.: “Domāju, nekas daudz nemainās, ja aizvien cīnies par vadošajām pozīcijām. Tomēr no skatītāju viedokļa MXGP rada lielāku interesi, jo tā ir vadošā klase. Tāpat ir ar uzmanību no mediju puses. Jūtu vēl lielāku atbalstu no līdzjutējiem, kopš braucu MXGP klasē.”

Tev nepaveicās ar ceļgala trauma, kas ietekmēja pagājušo gadu, bet, vai esi sapratis, cik viegli savainoties, startējot ar lielo motociklu?

P.J.: “Šeit ir jābūt stiprākam. MX2 vienkārši ir jāparāda savs labākais sniegums, lai uzvarētu, bet MXGP tev blakus ir vēl desmit puiši, kas ir spējīgi uzvarēt. MX2 klasē ir tikai divi vai trīs, kas vienmēr var cīnīties par uzvarām. Pagātnē, ja veici labu startu un pirmos apļus nobrauci ātri, tālāk varēja vienkārši riņķot pa trasi. MXGP nepieciešams “spiest” katrā aplī. Jābūt spēcīgākam kā fiziski, tā mentāli.”

Ņemot vērā 2018. gadā pieredzēto, šobrīd labākā snieguma latiņu tur Herlingss. Vai Tev ir skaidrs, kas jādara, lai viņu noķertu vai uzveiktu?

P.J.: “Jā, un es arī zinu, ka maniem treniņiem un to intensitātei jābūt labākai. Uz mērķi vienmēr jāiet ar 100% atdevi, nežēlojot sevi nevienā brīdī. Tas ir ceļš, kas var aizvest līdz nākamajam līmenim.”