Agnese Matisone: Pļaukas vietā spēlēsim teātri
Paturot prātā V. Vīķes-Freibergas izteicienu par izpļaukāšanu, turpinu ar V. Šekspīra izsaucienu – “Ir milzu teātris šī pasaule!” Pēc vēlēšanām partijas kā nu kura – cita iepļaukāta līdz bezsamaņai, cita omulīgi rullē ūsas. Vētra ūdensglāzē aizšalc gar logu.
Pirms vēlēšanām pāris zibeņi tika sperti virs Liepājas teātra. Šī tēma, Liepājas kā potenciālās kultūras galvaspilsētas pievilcīgumam, ir diezgan būtiska. Iespējams, ka tika strebts par karstu, paziņojot, ka teātris varētu pārtraukt savu darbību.
Kas man ir Liepājas teātris? Kultūras zīme, kas ievilkta gadsimtu griežos. Lietussargs un varavīksne, kas savelk kopā gadsimtus, ezeru ar jūru, dažādas tautības un vēstures posmus. Apvieno aktuālo ar klasiku. Mākslas darbs, šajā gadījumā – iestudējums, tiek radīts no iedvesmas, lai atbalsotos jaunās ierosmēs. Gaume ir katram sava, arī spriestspēja veidojas uz personīgās pieredzes bāzes, bet māksla un kultūra ir tie stūrakmeņi, kas cilvēka garīgās redzes apvāršņus klāj bezgalībā.
Es atbalstu Liepājas teātri, bet vēlos, lai mani nepieviļ. Savukārt pievilties jau var tikai savos priekšstatos un vēlmēs. Es eju un iešu uz teātri un izrādēm. Teātrim jārūpējas, lai skatītājs atnāktu otro, trešo un desmito reizi, kā arī atvestu līdzi savus domubiedrus. Galu galā, apmeklēt savu teātri ir īpaša privilēģija.
Pie 4. jūnija raksta interneta vietnē liepajniekiem.lv par teātra darbības apdraudētību, ir daži vērtīgi lasītāju un teātra mīļu komentāri. Der ieklausīties. Varbūt šis ir tas brīdis, kad nevar zākāt un iepļaukāt tikai teātra vadību. Tiem, kas jūt sevī patiku pret teātra mākslu, jāvienojas pozitīvi domājošā pulkā, godam jānosvin teātra sezonas beigu akords, vasarā jāuzņem daudz vitamīnu un septembrī jāgāž apkārt teātra kase.
Agnese Matisone,
dažādu procesu vērotāja