Lai nodrošinātu ērtu vietnes izmantošanu un uzlabotu šīs vietnes veiktspēju un funkcionalitāti, mēs izmantojam sīkdatnes. Turpinot pārskatīt šo lapu, Jūs piekrītat sīkdatņu saglabāšanai Jūsu ierīces atmiņā. Turpināt Vairāk informācijas

Otrdiena, 18. jūnijs

Vārdadiena: Alberts, Madis

Agrita Kripa: Lai varētu apmeklēt pirmo klasi, skolas direktors iedeva 52.izmēra pufaiku  (13)

Atslēgvārdi 25.marts | represēto piemiņas diena | komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena

Nakts laikā mūs uzmodināja skaļš klauvējiens pie durvīm. Mājā ienāca apbruņoti vīri ar lielu vilka suni. Atskanēja pavēle krievu valodā: “Taisaties ātrāk!” Kāpēc, uz kurieni – neviens nepaskaidroja. Māsai lika ņemt līdzi grāmatas, kad viņa to nedarīja, raidīja virsū suni. Iekost gan nepaspēja, jo otrs bruņotais atrāva suni nost. Asaras un vaimanas neko nelīdzēja.

Kad izgājām no mājas, labsirdīgais kaimiņš bija sajūdzis savus baltos zirgus un gaidīja, lai vestu mūs prom. Pa ceļam pievienojāmies kolonnai, kas virzījās uz Priekules pusi.

Priekulē visus sadzina lopu vāģos un no ārpuses aizbultēja durvis. 26.martā pulksten 13 dienā sākām kustēties. Uz kurieni – nezināja neviens. Kad jau kādu gabalu bijām attālinājušies, vilcienu apsardzes pavadībā mūs sāka izlaist nokārtoties.

Ceļā deva negaršīgu maizi un kaut kādu kāšu. Apstākļi, kas valdīja, izraisīja vairāku cilvēku saslimšanu, pat mirstību. Pēc divu nedēļu ceļojuma, mūsu ešalons apstājās Sibīrijā, Omskā.

Mēs tikām pārvietoti traktora piekabē un bijām laimīgi, ka vairs nebūs jāguļ pārpildītā un tumšā vāģī. Pirmo reizi divu nedēļu laikā tikām nomazgāties un izkarsējām drēbes. Bijām tikušas pie utīm.

Pēc pirts tupējām un gaidījām – kas būs tālāk. No ārpuses pie logiem bija pielipuši vietējie iedzīvotāji un mūs vēroja. Otrā rītā bruņots vīrietis sāka aicināt pieaugušos, lai ierādītu tiem dzīves uz darba vietas.

Komandants Nikolajs Golodovs esot brīnījies par to, kur tad ir darbaspēks, jo izsūtīto vidū lielākoties bija sievietes ar bērniem un veci cilvēki. Vēl viņš jautāja pēc iedzīves.

Mums ierādītais miteklis bija istabiņa un maza virtuvīte – uz trīs ģimenēm.

Sākums bija ļoti, ļoti grūts. Mums līdzi nebija ne piemērotu drēbju, ne apavu, ne pārtikas. Tas nav aprakstāms. Lai mēs varētu apmeklēt pirmo klasi, skolas  direktors iedeva 52. izmēra pufaiku un vaļinkus. Par to māte nobučoja viņam roku.

Atbrīvoti tikām 1957.gada 28.jūlijā, bet Latvijā atgriezāmies 1958.gada 26.novembrī. Pēc laika mums ierādīja dzīvokli kolhoza mājā Gramzdas ciemā, Kalvēs, un nodrošināja ar darbu. Kolhoza vadība izturējās pret mums normāli.

Agrita Kripa, dzimusi Žīmante, represētā 

  • Komentāri (13)
  • 0
+ skatīt visus Atlikušie simboli: 500

Pievieno komentāru

liepajniekiem.lv neatbild par rakstiem pievienotajiem komentāriem. Aicinām ievērot pieklājību, toleranci un iztikt bez rupjībām.

Portālā aizliegts ievietot:
- personas godu un cieņu aizskarošu, draudošu, apmelojošu informāciju;
-musināt uz rasu vai etnisko neiecietību;
-komentārus, kas neatbilst Latvijas Republikas likumdošanai;
- komerciāla rakstura informāciju vai jebkāda veida reklāmu un aģitāciju.

Noteikumu neievērošanas gadījumā, liepajniekiem.lv patur tiesības komentārus dzēst, slēgt iespēju komentēt un ziņot tiesībsargājošām iestādēm.

Uzmanību!!!
Lai mazinātu iespēju portālā manipulēt ar komentētāju viedokli un noskaņojumu, komentāri, kuru autori diskusijās piedalās ar vairākiem vārdiem, tiek iezīmēti pelēkā krāsā. Tā kā šis process ir tehnisks, ir iespējamas situācijas, kurās iekrāsotie komentāri var nebūt no viena autora, vai arī neiezīmētos komentārus rakstījusi viena un tā pati persona.

Viedokļi

Saistītās ziņas

Pamanīji neatbilstošu saturu? Būsim pateicīgi, ka par to informēsi mūs!