1941.gada 14.jūnijā notika cilvēku masu deportācija uz attālajiem Padomju Sociālistiskās Republikas Savienības apgabaliem, jo šajā laikā Latvija bija inkorporēta PSRS sastāvā un noteikumus diktēja padomju varas kompartija. Viņiem bija svarīgi atbrīvoties no, viņuprāt, šķiriskiem un kaitīgiem elementiem, kas varētu traucēt padomju varas darbībai. Šie elementi bija dažādi politisko partiju pārstāvji, lielie uzņēmumu vadītāji, sabiedriskie darbinieki, zemes īpašnieki utt. Deportācijai bija raksturīgs, ka cilvēkus pēc iepriekš sastādītiem sarakstiem un bez tiesas sprieduma aizveda uz dzelzceļu stacijām. Ģimenes galvas – vīriešus – atšķīra no ģimenēm, iesēdināja atsevišķos vagonos un nogādāja dažādās spaidu darba nometnēs. Cilvēku ikdiena un dzīves tika pārtrauktas, viņi zaudēja visu. Daudzi tā arī neatgriezās, dēļ bada, aukstuma un smagā darba. Deportēti tika aptuveni 15 000 iedzīvotāji.

Liepājas muzejs kopā ar Politiski represēto klubu ir izdevis politiski represēto piemiņas grāmatu ”Mūžīgā sāpe”. Ceram, ka ar to un dažādiem atceres pasākumiem spēsim uzrunāt lasītājus un atgādināt viņiem par šo traģisko laiku Latvijas vēsturē. Grāmata noteikti ir arī morāls gandarījums tiem, kas ir izdzīvojuši un atgriezušies, tā ir piemiņa bojā gājušajiem un atgādinājums pārējiem, ka tas nedrīkst notikt.

Manuprāt, ir ārkārtīgi svarīgi vākt vēsturiskās liecības, jo tikai tā mūsdienās cilvēkam ir iespēja atskatīties pagātnē, izvērtēt un saprast. Skolēni nāk uz muzeju un ar interesi klausās par šiem notikumiem, aplūko eksponātus un deportēto cilvēku sarakstus, atrod tur savus tuviniekus un daudzi no viņiem saka, ka to būtu smagi pārdzīvot. Skolēni zina, par ko ir runa, taču viņiem ir nepieciešams skaidrojums. Tikai šogad Latvijas vēsturi eksperimentāli mācību iestādēs sāk mācīt kā atsevišķu mācību priekšmetu. Uzskatu, ka tas ir tikai pozitīvi, jo skolēni daudz labāk spēs to izprast un zinās. Jau 1919.gada 8.decembrī Latvijas Pagaidu valdība pieņēma lēmumu, ka vēsture skolā ir obligāts mācību priekšmets. Par to savā laikā iestājās arī tautas fronte.

Muzejs ar laikmeta liecību palīdzību – fotogrāfijām, dokumentiem, atmiņām – vēsturi spēj rādīt patiesi un pārliecinoši. Uzskatām, ka pēc iespējas vairāk ir nepieciešams apzināt vēstures avotu bāzi, lai tas neaizietu nebūtībā un to varētu parādīt arī citiem. Muzeja rīcībā ir unikālas liecības.

Kāpēc būtu jāzina savas valsts vēsture? Lai zinātu kā un kāpēc traģiskie notikumi notika, lai mēs nepieļautu, ka tas atkārtotos un Latvija vēlreiz varētu zaudēt savu neatkarību.

Šodien  Sibīrijas bērni – cilvēki, kas ir atgriezušies – ir gatavi tikties, stāstīt un dalīties savās atmiņās ar citiem. Esmu pārliecinājusies, ka viņi ir ļoti gaiši un labestīgi cilvēki – nesalaužami savā garā. Apbrīnoju viņu spēju veikt tik smagu pārbaudījumu ceļu. Protams, ne katrs klausītājs sevī šo dienu izjutīs kā traģēdiju, taču viņš vismaz zinās, ka tā ir noticis. 

Aina Burija,
Liepājas muzeja nodaļas ”Liepāja okupāciju režīmos” vadītāja