Nellija Afanasjeva, TDA “Vaduguns” pirmsskolas un 1.–4. klašu kolektīvu vadītāja:

Pie manis tautas dejās nāk pirmsskolēni un sākumskolēni. Stingro ierobežojumu laikā nodarbības nācās organizēt attālināti. Tikāmies zūmā, paralēli devu arī dažādus uzdevumus, ko darīt mājās.

Dejot laukā laikapstākļu dēļ nebija iespējams, un tikties ar katru individuāli negribēju, jo bērnu man ir ļoti daudz. Paņemt viņus visus nedēļas laikā vienkārši fiziski nebija iespējams. Kā minimums katram būtu jāvelta pusstunda, lielākiem bērniem – vairāk. Tāpēc izvēlējos nodarbības vadīt tiešsaistē. Domu par to, vai varbūt neorganizēt nemaz, nepieļāvu. Noteikti nē!

Atsaucība bija liela, ne reizi nepiedzīvoju, ka nodarbība nenotiktu, jo nebūtu intereses. Darbojāmies radoši – caur deju, caur kustību, caur dejas improvizāciju. Tā, kā attālināti varējām viens ar otru sadarboties.

Lai viss varētu notikt, protams, vecāku iesaiste bija liela, īpaši bija jāpalīdz mazajiem bērniem pieslēgties zūmam. Sākumskolēniem jau tas izdevās diezgan labi arī pašiem. Mazo bērnu vecāki pat savām atvasēm dejoja līdzi. Jo viņiem tomēr ir nepieciešams, lai kāds no pieaugušajiem būtu blakus. Vienmēr kaut ko grib pateikt, parunāties.

Ierobežojumu dēļ ar saviem bērndārzniekiem joprojām klātienē netiekos, paliekam zūmā, bet ar lielākajiem esam aizvadījuši pirmās nodarbības.

Satiekoties pēc vairāku nedēļu atšķirtības, bērni bija samulsuši, klusāki, bet drīz jau iejutās, saliedējās un uzvedās kā parasti. Bērni jau nāk arī tādēļ, ka viņiem šeit ir draugi, un viņus satikt ir liels prieks.

Zūmā nodarbības bija vairāk uz kustību, improvizāciju, mazāk ņēmu precizitāti, repertuāru. Tā noteikti nebija nodarbība, kāda notiktu klātienē. Jo man ir svarīgi bērnam pieskarties, parādīt, kas un kā jādara. Tiešsaistē var raustīties mūzika, nezinu, vai viņi dejo ritmā, jo mikrofoni ir izslēgti, turklāt katram signāls var aiziet citādi.

Mēs vairāk uz kopību, uz prieku, uz kopā sanākšanu orientējāmies, tāpēc tagad, atkal tiekoties klātienē, neko neatprasu vai nevērtēju, kā un ko ir iemācījušies.

Protams, bērniem ļoti pietrūkst publiskās uzstāšanās. Nepārtraukti jautā, kad atkal kāpsim uz skatuves tautastērpos. Pasākumi, sava kolektīva atrādīšana ir galvenā odziņa visai dejošanai, mērķis, uz ko tiecamies. Lai arī tas pašlaik izpaliek, bērni tik un tā uz nodarbībām grib nākt. Jā, viņi satiek draugus, ir komunikācija ar citiem bērniem, bet viņi arī katrs pats attīsta sevi, pilnveido.

Pēc maniem novērojumiem, vecāki arī bērnus īpaši netur mājās, ļauj iet un darboties, meklē risinājumus, skatās, kur un ko var darīt. Bērnam jau ir jāatrod tā sava lieta, kas visvairāk patīk, kas sirdij tuva.

Matīss Šteinhards, Liepājas Tenisa skolas treneris:

Strādāju ar dažāda vecuma bērniem, sākot no 6 gadu, līdz pat 17 gadu vecumam.

Ārtelpās pēdējos mēnešus sanāca strādāt daudz, iekšā kopš beidzās mājsēde varēja darboties tikai zaļajā režīmā. Ārtelpās ar bērniem treniņi kā jau treniņi, bet, protams, apstākļi ir sarežģītāki, grūtāki. Bet ārā ir daudz labāk, nekā, piemēram, darboties attālināti, zūmā.

Tiesa, bija bērni, kas nenāca, jo vecāki baidījās, ka var saslimt. To var arī saprast, neko nepārmetu. Lielākā daļa gan nāca un bija priecīgi, man nebija neviens speciāli jāpierunā.

Ārā nevarējām strādāt tīri pie tenisa elementiem. Laukuma kā tāda nav, zeme ir slapja. Vairāk darbojāmies ar fiziskajiem vingrinājumiem, bet nav gluži tā, ka raketes pavisam atlikām malā, kaut ko varējām darīt arī ar tām, protams, mazāk nekā zālē.

Arī treniņu garums tika samazināts, tā vairs nebija stunda, bet 40 minūtes. Tam par labu lēma skolas vadība, lai būtu mazāka iespēja saslimt gan bērniem, gan treneriem, jo man jau tas nebija vienīgais treniņš dienā. Parastā darba dienā bija vidēji divi, trīs treniņi ārā un viens vai divi iekšā, bet jau ar lielajiem un pusotra stunda, kārtīga spēlēšana.

Atgriezties iekštelpās pavisam, protams, sajūtas ļoti labas. Varēsim nodrošināt pilnvērtīgu treniņu procesu, turklāt siltumā, labos apstākļos.

Ceram, ka pie šāda režīma arī paliksim, jo ilgtermiņā ārtelpās, protams, treniņu process nevar būt pietiekami kvalitatīvs, ja runa ir tieši par tenisu, tehniku.

Ja grib iemācīties spēlēt uz laukuma, tas nevar būt ilgtermiņa risinājums, jo vienkārši nav īsti iespējas spēlēt tenisu pāri tīklam, laikapstākļu faktors, bet īstermiņā varam pielāgoties, aizvietot uzdevumus ar fiziskajiem, arī kaut kādus sitienus trenēt, bet atkal ne pilnvērtīgi.

Tiem, kas visu šo laiku trenējās ārā, noteikti ir šis tas iekavēts. Šī ir jau trešā reize pēdējo divu gadu laikā, kad treniņu grafiks uz kādu periodu pārtrūcis. Ja treniņi nenotiek, protams, attīstība iepaliek, bet mēģinām to kompensēt ar fiziskām aktivitātēm, kārtīgi piestrādāt pie ķermeņa īpašībām ar cerību, ka, kad iesim atkal iekšā, būs nepieciešams mazāks laiks, lai atkal atgūtu sitiena tehniku.

Jo bērns ir mazāks, jo grūtāk atcerēties lietas pēc pauzes, tas ir izaicinājums, bet man ir cerība, ka viss būs kārtībā, jo tam gatavojāmies.

Es arī nejutu, ka ārtelpās bērniem trūktu motivācijas. Kārtīgi apmeklēja treniņus, nāca, darbojās, vienmēr smaids uz sejas un prieks par jebkuru uzdevumu, kas jāpilda. Nesen bija arī sniedziņš treniņā, tas vēl papildus prieks gan viņiem, gan man. Ir interesanti, man pat nebija kā īpaši jāiesaistās, lai motivētu. Paši sailgojušies pēc sporta, pēc draugiem, pēc treniņa.