Hennadijs Loboda, augstskolas pasniedzējs

Vai ir sajūta, ka situācija tiek saasināta? Jā, protams, bet vai tas ir kaut kas vairāk vai mazāk konkrēts, grūti teikt, godīgi sakot…

Mums ir simtiem dažādu informācijas kanālu, novērotāju, ekspertu, blogeru – katrs saka kaut ko savu, tāpēc mēs ar secinājumiem pagaidām nesteidzamies.

Vieni saka, ka jāgatavojas karam, otri domā, ka uzbrukuma nebūs, vēl trešie – ka šī ažiotāža sacelta tikai ekonomisku apsvērumu dēļ un ka visas šīs militārās aktivitātes ir tikai butaforija, uz kuras fona lielie politiķi bīda lielo politiku.

Mūsu viedokli par notiekošo var raksturot burtiski divos vārdos – tas viss ir liels bardaks.

Mums ar sievu nav tādu paziņu pat starp ļoti izglītotiem un informētiem cilvēkiem, kuri saprastu šo situāciju. Mums tas viss ir apnicis, un, ja godīgi, es savai dzīvesbiedrei jau iepriekš esmu teicis, ka jau pirms vairākiem gadiem vajadzēja aizbraukt dzīvot uz kādu civilizētāku valsti, bet šobrīd tas diemžēl jau ir nokavēts – tagad mums jau ir divi mazi bērni, dzīvoklis un vēl arī šis kovids…

Olehs Nazarenko, autokravu pārvadātājs

Vai mēs baidāmies no Krievijas? Ne prātā nenāk baidīties. Un lai viņi negaida, ka tā būs viegla pastaiga pa mūsu zemi. Katrā pilsētā un ciemā aiz katras mājas viņus gaidīs – un sagaidīs, kā pienākas.

Es pats no darba brīvajā laikā rīkoju snaiperu apmācības, uz kurām nāk vīri pusmūžā, – gan ar Donbasa pieredzi, gan bez tās. Paši par savu naudu pērkam ieročus un munīciju, un

ikviens no mums X stundā celsies un ies, lai vajadzības gadījumā atdotu savu dzīvību par Dzimteni.

Man saka, ka vēsture atkārtojoties, – Soču olimpiādes aizsegā Krievija okupēja Krimu, un tagad atkal tuvojas olimpiāde, kuras piesegā krievi varētu sākt karu pret mums. Kāpēc sākt, ja karš ir sācies jau pirms astoņiem gadiem un turpinās joprojām?

Mūsu vīri Donbasā ik dienas ziedo savu dzīvību, un mēs – tie, kuri šobrīd neesam tieši iesaistījušies karā, – to jebkurā brīdī esam gatavi darīt arī citā frontes līnijā. Mūsu tautas patriotisms pa šiem gadiem ir audzis neizmērojami, neizlēmīgo ir kļuvis daudz mazāk – un mēs nepadosimies bez kaujas. Kas ar zobenu pie mums nāks, no zobena arī kritīs.