Lai nodrošinātu ērtu vietnes izmantošanu un uzlabotu šīs vietnes veiktspēju un funkcionalitāti, mēs izmantojam sīkdatnes. Turpinot pārskatīt šo lapu, Jūs piekrītat sīkdatņu saglabāšanai Jūsu ierīces atmiņā. Turpināt Vairāk informācijas

Svētdiena, 16. jūnijs

Vārdadiena: Justīne, Juta

Andris Saulītis: Algoritmi prasa samaksāt

Atslēgvārdi Andris Saulītis | viedoklis | pasākumu forums | pasākumi

Foto: Egons Zīverts

Liepājā šonedēļ notiek 5. Latvijas Pasākumu forums, kurā nozares eksperti spriež par to, kāpēc starp daudziem tūkstošiem pasākumu, kas ik gadu notiek Latvijā, tikai daļa piedzīvo veiksmes stāstu.

Par veiksmīgu uzskatām to pasākumu, kuru cilvēki ir apmeklējuši. Tomēr organizatoriem – tiem, kas rīko, nevis pasūta – tiešām svarīgāks par pārdoto biļešu skaitu ir tas, cik lielu auditoriju viņi ir sasnieguši ne tikai pasākuma dienā, bet arī komunikācijā. Mēs kā sabiedrība esam ļoti dažādi, tai pašā laikā ļoti novērojam, ko dara pārējie. Tāds "Ādamam bij' septiņ' dēli" princips. Ejam ar pirmo saukli "Visi dara tā!", bet patiesībā katrs mēģina atšķirties un būt individuāls.

Uz Intara Busuļa vai "Prāta vētras" koncertu vēlas nokļūt lielākā daļa, bet vienlaikus daļa cilvēku teiks, ka viņi tur neies nemūžam. Filmā "Blakus" pēc puiša dziedātajām pirmajām rindiņām meitene saka: "Man nepatīk "Prāta vētra." Es pat zinu, kāds ir otrais teikums, – man patīk tikai viņu pirmais albums "Veronika". Tā ir problēma liela mēroga pasākumiem, kuri ir izauguši no nišas. Kā man saglabāt šo pirmatnējo burvību, kad pasākums ir pāraudzis pats sevi? Otrs variants ir Dziesmu svētki. Nav dzīvs neviens no tiem, kas pieredzēja pirmos, ir citi mehānismi un nosacījumi.

Protams cilvēkiem vienmēr kaut kas nav pa prātam, bet problēma ir mazāka, jo tik liela mēroga pasākuma neizdošanās procents ir tuvu nullei. Lielākas problēmas ir tiem pasākumiem, kas nav nedz nišas pasākumi, nedz notiek valsts mērogā. Iestājas brīdis, kad esi pa vidu. Cilvēki, kuri meklē kaut ko īpašu, pasaka, ka tas vairs nav man, savukārt tie, kas meklē lielus pasākumus, kur var socializēties ar daudziem, tas šķiet par mazu. Lūzuma punkts ir 24 % – nepieciešamā sabiedrības daļa, lai mainītos sociālie pieņēmumi par to, kā ir jāuzvedas, vai par to, kas ir populārs. Pasākums vēl nav sasniedzis pietiekamu apmeklētību, bet jau zaudē pirmatnējo auditoriju.

Mans ieteikums ir izmantot tehnoloģijas un iespējas, kuras piedāvā komunikācijas līdzekļi un saziņa ar patērētāju.

Uzreiz ir jādomā, kā palikt kontaktā un izturēties īpaši pret tiem, kuri ir dāvājuši uzticību pašā pirmajā pasākumā. Mans novēlējums ir saglabāt šo saikni arī lielos sarīkojumos – domāt mazā mērogā, kad ir runa par komunikāciju.

Šobrīd ir sajūta, ka vissvarīgākais ir, lai tavs pasākums būtu populārs sociālajos tīklos. Patiesībā iespējamība, ka tas tur kļūs populārs, ir ļoti zema. Ir pētījums, kas parāda, ka tviterī 95% ierakstu retvīto tikai viens cilvēks. Latvijā nav Kimas Kardašjanas ar miljoniem sekotāju. Ietekmētājiem jeb influenceriem ir liels sekotāju skaits, bet viņi nekad tuvākajā laikā nesasniegs to apjomu, kuru var sasniegt ar televīziju, radio un avīzēm.

Pēc abonēšanas rādītājiem un TV datiem var redzēt, ka tie ir desmitiem tūkstoši cilvēku, reizēm pat simti. Feisbuka un tvitera uzturētājiem ir interese, lai jūsu ieraksts nekļūtu populārs pats no sevis. Algoritmi ir uzbūvēti tā, lai jūs par to maksātu.

Mēs kļūstam arvien nošķirtāki, ir sabiedrības daļa, kas tuvākos piecus, varbūt pat desmit gadus būs uzrunājama vienīgi tradicionālajos medijos. Nevēlos teikt, ka televīzija ir visietekmīgākā, vēlos teikt, ka sociālie tīkli nav visietekmīgākie.

Skatoties kultūras patēriņa pētījumu, mani pārsteidza daži dati. Uz jautājumu, kādi faktori mudinātu pasākumus apmeklēt biežāk, variantu "Interesantāki un kvalitatīvāki pasākumi" vidēji atzīmēja katrs desmitais, taču to norāda katrs piektais iedzīvotājs, kas apmeklē tikai operas un baleta izrādes. Atsevišķās nozarēs augšanas iespējas ir, lai gan kopumā mums ir pieblīvēta kultūras dzīve.

Domāju, "Lielais dzintars" ļoti labi zina, ka skatītājs ir jāaudzina lēnām. Ja uzbūvē jaunu kultūras būvi, tas nenozīmē, ka, iepriekš aizpildījis teātri, tagad uzreiz aizpildīsi stipri lielāku zāli. Jautājums – vai tam ir līdzekļi mūsu mazajā ekonomikā? Es vēlētos, lai būtu vairāk eksportspējīgu uzņēmumu, kuri investētu kultūrā un par to domātu ilgtermiņā.

Andris Saulītis, sociologs

  • Komentāri (0)
  • 0
+ skatīt visus Atlikušie simboli: 500

Pievieno komentāru

liepajniekiem.lv neatbild par rakstiem pievienotajiem komentāriem. Aicinām ievērot pieklājību, toleranci un iztikt bez rupjībām.

Portālā aizliegts ievietot:
- personas godu un cieņu aizskarošu, draudošu, apmelojošu informāciju;
-musināt uz rasu vai etnisko neiecietību;
-komentārus, kas neatbilst Latvijas Republikas likumdošanai;
- komerciāla rakstura informāciju vai jebkāda veida reklāmu un aģitāciju.

Noteikumu neievērošanas gadījumā, liepajniekiem.lv patur tiesības komentārus dzēst, slēgt iespēju komentēt un ziņot tiesībsargājošām iestādēm.

Uzmanību!!!
Lai mazinātu iespēju portālā manipulēt ar komentētāju viedokli un noskaņojumu, komentāri, kuru autori diskusijās piedalās ar vairākiem vārdiem, tiek iezīmēti pelēkā krāsā. Tā kā šis process ir tehnisks, ir iespējamas situācijas, kurās iekrāsotie komentāri var nebūt no viena autora, vai arī neiezīmētos komentārus rakstījusi viena un tā pati persona.

Viedokļi

Saistītās ziņas

Pamanīji neatbilstošu saturu? Būsim pateicīgi, ka par to informēsi mūs!