7.jūlijā notiks referendums jeb tautas nobalsošana par apturētajiem likumiem ”Grozījumi Nacionālās drošības likumā” un ”Grozījumi Valsts drošības iestāžu likumā”. Apturētie likumi skar valsts drošības jautājumus. Tomēr tas reizē būs arī netiešs sabiedrības balsojums par valdības un Saeimas valdošās koalīcijas darbu.

Ja atceramies, strīdīgie likumu grozījumi izraisīja pamatīgu sabiedrības rezonansi, drošības un tiesībsargājošo iestāžu pārstāvju iebildes pēc tam, kad tie nonāca atklātībā. Valsts prezidente aicināja Ministru prezidentu uzmanīgi izvērtēt radušos situāciju, tomēr, neņemot vērā sabiedrības, Valsts prezidentes, drošības un tiesībsargājušo iestāžu iebildumus, valdība Satversmes 81. panta kārtībā grozījumus pieņēma, un Saeimas vairākums tos atbalstīja.

Kādas bija svarīgākās un galvenās pārmaiņas, ko paredzēja valdības sagatavotā likumpakete? Pirmkārt, tiesības veikt pārbaudes drošības iestādēs būtu ne tikai parlamenta deputātiem, bet arī Saeimas Nacionālās drošības komisijas pilnvarotām personām, kas skaidrāk likumā nav definētas. Otrkārt, tiktu mainīts Valsts drošības iestāžu padomes sastāvs un tā turpmāk nonāktu premjerministra pakļautībā. Treškārt, tika piedāvāti jauni Ministru kabineta noteikumi, kuros valdībai pakļautajam Informācijas analīzes dienestam tiktu dotas iespējas savām amatpersonām piešķirt augstākās kategorijas pielaides valsts noslēpumam, kas līdz šim bijusi tikai Satversmes aizsardzības biroja kompetence.

Manuprāt, šie aspekti neradīja un nerada pārliecību, ka mēs kā NATO dalībvalsts esam gatavi izpildīt visus nepieciešamos pasākumus un saistības drošības jomā. Protams, varam izvērtēt arī prezidentes rīcību, vai viņa izdarīja visu iespējamo, kas minēts Satversmē. Negribu kategoriski apgalvot, ka jau esošie likumi drošības jomā ir ideāli. Likumus, atbilstoši situācijai, var papildināt, taču tas ir jādara pārdomāti, tā, lai drošības sajūta nezustu visām ieinteresētajām pusēm.

Nedomāju, ka referendumā ieguldītā nauda ir izmesta vējā. Par to jau pašā sākumā vajadzēja domāt pie varas esošajiem cilvēkiem, jo nedrīkst veidot tik lielu plaisu starp varu un sabiedrību, starp varas un sabiedrības viedokli, kāda ik pa brīdim parādās. Atcerēsimies, ka pēc tam, kad Valsts prezidente likumu grozījumu publicēšanu apturēja un bija neizbēgama parakstu vākšana par referenduma nepieciešamību, Saeima strauji mainīja savu lēmumu un 29. martā grozījumus atcēla. Līdz ar to valdošās aprindas parādīja, ka tām trūkst konsekvences un atbildība valsts pārvaldē.

Kāpēc tomēr jārīko referendums un jāpiedalās tajā, ja strīdīgie likumu grozījumi ir atcelti? Referendumā izteiktais tautas viedoklis ir apveltīts ar augstāko juridisko spēku – galavārds pieder tautai.

Šajā un līdzīgās  situācijās cilvēkiem arvien vairāk ir jāuzņemas atbildība par savu politisko izvēli. Tas ir ceļš uz pilsonisku sabiedrību, kuras procesos cilvēki ņem aktīvu līdzdalību. Lielākā kļūda ir tā, ja politikā visu saista ar vienu personu vai personu grupu. Nedrīkst pieļaut, ka par sabiedrību var domāt: mēs ar jums varam manipulēt. Savs viedoklis stingri jāpauž līdz galam. Ja sabiedrība pati nerūpēsies par savām interesēm, neviens cits to nedarīs. Piedaloties referendumā, sabiedrība apliecina, ka vēlas paust savu viedokli par notikušo. Šobrīd sabiedrībai aizsāktais referendumu ierosināšanas kampaņā ir jānovada līdz galam, lai darbs nepaliek pusdarīts. Referenduma rezultāts var parādīt, ka turpmāk valdošajām aprindām ir jārēķinās ar sabiedrības reakciju un tās viedokli.

Ārijs Orlovskis,
LPA Pilsoniskās izglītības centra vadītājs, politologs