Saeimas vēlēšanu rezultāti nelielus pārsteigumus sagādājuši.
Pirmkārt, tas saistāms ar ”No sirds Latvijai”. Jo priekšvēlēšanu laikā veiktās
aptaujas rādīja, ka šai partijai ir ļoti ievērojams potenciāls. Tas atklājās
gan to balsstiesīgo iedzīvotāju vidū, kas vēl dažas nedēļas pirms vēlēšanām
teica, ka viņi visdrīzāk varētu nobalsot par ”No sirds Latvijai”, plus arī vēl
tā vēlētāju daļa, kura izvēlējās citas partijas, bet kas teica, ka viņiem ”No
sirds Latvijai” ir simpātiska.

Faktiskais vēlēšanu rezultāts liecina, ka šis potenciāls tā
īsti materializējies nav. Bet arī tam ir izskaidrojums. Nedomāju, ka tas
saistīts ar to, ka priekšvēlēšanu aptaujas būtu bijušas neprecīzas. Bet gan ar
to, ka vēlētāju domas mainījušās pēdējās nedēļas laikā, pēdējo dienu laikā, kad
lielākā daļa vēlētāju izdarījuši galīgo izvēli.

Arī tas aptaujās noskaidrots, ka Latvijā lielākā daļa
vēlētāju patiesībā izvēlas starp vairākām partijām, nav tā, ka simpātiska ir
viena, bet pārējās pilnīgi nepieņemamas. Nē! Lielākajā daļā gadījumu ir tā, ka
simpātiskas ir vairākas, apsvērtas tiek vairākas, un, jo tuvāk nāk vēlēšanas,
jo no partiju sarakstiem tiek izdarīta galīgā izvēle. Līdz ar to izskatās, ka
pēdējās nedēļas laikā ”No sirds Latvijai” ir bijusi tā, kas izvēlē ir
zaudējusi. Tas norāda uz pēdējās nedēļas laikā notikušās kampaņas iespaidu, kā
arī uz televīzijas diskusijām. Domāju, ka liela daļa no vēlētājiem skatījās šīs
diskusijas, iedziļinājās teiktajā, lai izdarītu galīgo izvēli.

Neizslēdzu, ka nostrādājuši arī televīzijas sižeti.
Visdrīzāk, tur ir virkne iemeslu. Viens no tiem ir arī negatīvās informācijas
apjoms, kas bija publiskajā telpā par ”No sirds Latvijai”, kur tika sēta tāda
šaubu ēna. Nav ne mazāko šaubu, ka tas ir atstājis savu nospiedumu.

Man nav pārāk liels pārsteigums, ka par ”Vienotību” un
”Saskaņu” nodoto balsu faktiskais rezultāts ir atšķirīgs no aptauju datiem.
Jāpatur prātā, ka līdzīgi, kā tas bija arī pirms iepriekšējām vēlēšanām,
apmēram ceturtā daļa no tiem, kuri tiek aptaujāti pie vēlēšanu iecirkņiem,
nepateica, par ko viņi ir nobalsojuši.

Ja iepriekšējās vēlēšanās izrādījās, ka tie, kas savas
izvēles savās simpātijās, mīnusi sadalījās tāpat, kā tie, kuri atklāja savas
simpātijas, šīs vēlēšanas rāda, ka tas tā nav bijis. Un nav arī pamata
automātiski uzskatīt, ka ir pašsaprotami, ka to, kas slēpa savas izvēles,
kautrējās par tām, nejutās komfortabli par to skaļi runāt izvēlēm ir jāsadalās
tāpat, kā to izvēlēm, kuri nekautrējās.

Tas tiešām nav pārsteidzoši, jo viena lieta, kas ir zināma –
novērota jau iepriekš pāris reizes Latvijā, strādā arī visā pasaulē: ja
publiskajā telpā ir kāds politisks spēks, kurš tiek pārmēru demonizēts, tad
kādā brīdī daļa tā atbalstītāju pārstāj aptaujas situācijās atklāt savas patiesās
simpātijas. Šoreiz Ukrainas kontekstā izskatās, ka daļa ”Saskaņas” atbalstītāju
nav bijusi vēlme skaļi runāt par savām simpātijām. Tas gan ir tikai pieņēmums,
bet es neizslēdzu, ka tie varētu būt tieši latviski runājošie ”Saskaņas”
atbalstītāji, kas nav teikuši, par ko viņi ir balsojuši.

Šķiet, vēl vēlēšanu dienā vienā no portāliem bija ļoti
spēcīgs virsraksts, kur bija Straujumas citāts, kurā viņa teica, ka tie, kas
balso par ”Saskaņu”, Latviju atdod Krievijai. Ja šādas lietas ļoti masīvi
ieplūst publiskajā telpā, tad vienā brīdī šādu partiju atbalstītāji varbūt
gluži nemainīs savas domas, bet vairāk skaļi nerunās, kas viņus simpatizē.
Domāju, ka šis bija viens no iemesliem, kāpēc aptauju dati bija atšķirīgi no
tā, kas izrādījās pēc balsu saskaitīšanas.

Neteiktu, ka liels pārsteigums ir ZZS rezultāti. Kopumā es
šīs vēlēšanas redzu kā divu savstarpēji pretēji vērstu vēlmju cīņu. No vienas
puses lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju ir neapmierināti ar stāvokli valstī, ir
neapmierinātība ar to virzienu, kurā šobrīd virzās Latvija. Cilvēki ir
neapmierināti ar Valdības darbu, ar Parlamenta darbu, citiem vārdiem – ir saprotama
vēlme pēc pārmaiņām. Un vēlme pēc pārmaiņām nozīmē to, ka priekšrocības ir
opozīcijai vai Latvijas situācijā – jaundibinātām partijām, kas diezgan lielā
mērā Latvijas situācijā pilda opozīcijas lomu.

No otras puses Krievijas/Ukrainas konflikts rada bažas un
bailes no pārmaiņām, jo iespējamās pārmaiņas bar nebūt gluži tās pārmaiņas, ko
cilvēki vēlas. Ar domu: ja pārmaiņas būs pārāk lielas un dramatiskas,
iespējams, ne to vajadzīgo partiju virzienā, tad var izrādīties, ka mainās
Latvijas ģeopolitiskā orientācija, ko vairākums nevēlas.

Un tādēļ, lūk, vēlēšanas lielā mērā bija divu šo vēlmju kontekstā.
Rezultāts rāda, ka bailes no pārmaiņām ļoti daudzos gadījumos tomēr ir bijušas
stiprākas par vēlmēm pēc pārmaiņām.

Šajā kontekstā, manuprāt, parādās ZZS salīdzinoši labais
rezultāts. Jo ZZS jau izsenis tiek uzskatīti par kaut ko stabilu un
prognozējamu, ka no viņiem jau radikālas un galvu reibinošas piruetes diezin
vai būtu iespējamas. ZZS ir plus/mīnus zināma lieta no vienas puses. No otras
puses balsis par ZZS nav balsis par ”Vienotību”. Tie, kas balsoja par
”Vienotību”, visdrīzāk gan nevēlējās nekādas īpašas pārmaiņas redzēt.

ZZS premjera kandidāts tomēr bija Aivars Lembergs, un es
negribētu teikt, ka viņš ”Vienotību” visu laiku glaudītu pa spalvai un teiktu:
jā, tas viss ir pareizi, ko jūs darāt. Viņš tomēr savā ziņā veido iekšējo
opozīciju esošajā koalīcijā. Tādā ziņā tas ir ZZS veiksmes faktors: no vienas
puses bailes no pārmaiņām liedz balsot par Sudrabu vai ”Saskaņu”, no otras
puses mazas un kontrolējamas pārmaiņas ir ar ZZS un Lembergu. Savā ziņā tā ir
alternatīva.

Man šķiet, būtu ļoti svarīgi, veidojot nākošo valdību, arī
pašiem ZZS nolasīt šo ziņu, ka balsošana par ZZS nav bijusi tādēļ, lai viss
paliktu, kā bijis līdz šim. No viņiem tomēr gaida kaut kādas pārmaiņas.

Pēc ”Saskaņas” uzvaras nebūs nekāda krievvalodība Latvijā,
tās ir pilnīgas blēņas. Bija taču referendums par valodām, kur diezgan
nepārprotami vairākums paudis savu nostāju! Biedēšana ar šo bubuli ir ļoti
primitīvs domāšanas veids tagad, 2014.gadā. Domāju, ka šobrīd, skatoties uz
vēlēšanu rezultātu, nav pamata baidīties par Latvijas ģeopolitiskās situācijas
maiņu vai kaut ko tamlīdzīgu.

Vēlēšanu rezultātus skatoties kolektīvi, tie kopumā
apliecina sabiedrības, vēlētāju gudrību, briedumu. Nav notikuši nekādi asi
pagriezieni, par ko tiešām varbūt bija pamats baidīties, un par ko, kā redzams,
arī liela daļa vēlētāju ir bažījušies un baidījušies.

Bet tagad iniciatīva no vēlētāju rokām tiek atdota politiķu
rokās. Un tagad būtu ļoti nepieciešams, lai arī paši politiķi būtu tikpat
gudri, kā vēlētāji, un pareizi izdarītu savu darba daļu, respektīvi, pareizi saprastu,
kas ir tas, kas šo vēlēšanu rezultātu gaismā ir jādara. Kaut saprastu to, ka
īstenībā vēlēšanu rezultāti nebūt neliecina, ka var turpināt tiešā veidā, paši
nekur un neko nemainot un nemainoties, strādāt, kā bijis līdz šim. Tā būtu ļoti
liela kļūda, ja politiķi šādā veidā vēlēšanu rezultātu iztulkotu.

Latvijas jaunāko laiku vēsturē pavisam nesen bija ļoti labs
piemērs, kad tas tā tika izdarīts un iztulkots un ar ko tas beidzās. Tas bija
Tautas partijas triumfs, šķiet, 2006.gada vēlēšanas. Kalvītis bija premjers,
tika pārvēlēts un turpināja premjerēšanu. Tas viss nebeidzās diez cik labi.

Koalīciju prognozēt ir grūti. Ja politiķi nepareizi iztulkos
vēlēšanu rezultātus, proti, vēlētāju noskaņojumu, tad, iespējams, viņi var
izšķirties arī neko nemainīt, atstāt to pašu koalīciju, lielu daļu ministru. Katrā
gadījumā viņiem ir iespēja tā izdarīt, vēlēšanu rezultāti dod iespējas neko
nemainīt. Ja viņi tiešām būs gudri, tad, domāju, viņiem vajadzētu tomēr
sabiedrībai piedāvāt pārmaiņas.