Lai nodrošinātu ērtu vietnes izmantošanu un uzlabotu šīs vietnes veiktspēju un funkcionalitāti, mēs izmantojam sīkdatnes. Turpinot pārskatīt šo lapu, Jūs piekrītat sīkdatņu saglabāšanai Jūsu ierīces atmiņā. Turpināt Vairāk informācijas

Trešdiena, 21. augusts

Vārdadiena: Janīna, Linda

Arnolds Treide: Ir maz ģimeņu, kuras nav cietušas no represijām  (4)

Atslēgvārdi 25.marts | represēto piemiņas diena | komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena | arnolds treide

Arnolds Treide - no labās
Foto: liepajniekiem.lv

Mani un manu ģimeni izveda jau 1941.gada 14.jūnijā. Pēc pamatskolas pabeigšanas mācījos tehnikumā. Pirms trim dienām mācības tehnikumā bija beigušās, biju praksē Metalurgā. Divas dienas nostrādāju, bija sestdiena. Jau darbā manīju, ka kaut kas nav labi – vīri sačukstējās.

Kad pārrados mājās, saimniece, pie kuras Bārtas ielā dzīvoju, raud. Kad taujāju iemeslu, viņa atteica: vai tad tu neko vēl nezini? Izstāstīja man, ka notiek masveida apcietināšanas. Uzreiz padomāju, ka droši vien manu tēvu arī apcietinās, jo tēvs Rucavā bija policijas kārtībnieks.

Manā dzīves vietā telefona nebija, grasījos iet to meklēt, lai piezvanītu saviem tuviniekiem, kuri dzīvoja Rucavā, bet saimniece teica: vispirms paēd. Tikko kā biju paēdis, tā bungāja pie durvīm. Lika man apģērbties. Noklāju segu un paunā sasēju drēbītes un kas jau nu vēl bija.

Kad ar savu paunu pār plecu nokāpu lejā, bija piebraukta smagā mašīna – kravas kaste pilna ar kaudzi ar rucavniekiem un viņu mantām. Es biju pēdējais, ko savāca. Mašīnā jau bija mana ģimene – tēvs, māte un māsa.

Tēvu no mašīnas izsēdināja pie vīriešu vagona, māti ar bērniem – pie sieviešu vagona. Tajā galā mūs sadalīja pa grupiņām, uzlika uz baržas un peldējām pa Jeņisejas upi uz leju.

Sibīrijā sabijām daudzās vietās. Vienā vietā nodzīvojām kādus trīs gadus, bet tad ziemā mūs veda tālāk uz ziemeļiem. Trīs dienas ar ragavām braucām. Jeņisejas upē bija liela sala, aiz kuras ziemā parasti nostājās kuģi. Bet pavasaros, kad sāka iet ledus, tas bendēja kuģus. Mūsu uzdevums bija izveidot aptuveni puskilometru garu un ap 15 metriem augstu dambi. Meitenes un sievas raka smiltis un ar tačkām veda un bēra uz dambi. Pavasarī, kad atsākās kuģošana, sāka spridzināt, atnāca zemessūcēji un atbrīvoja kuģiem ceļu. Tur nostrādājām divus gadus.

Izmācījos tur par šoferi, jo tika izmantotas karā cietušās mašīnas. Kopumā tur daudzas profesijas iemācījos. Arī par traktoristu un par mehāniķi uz zemessūcēja.

Tad mūs visus pārsūtīja aptuveni 100 kilometrus uz augšu pa upi, kur bija milzīga kokzāģētava. Tad strādājām tur. Vairāk nekā gadu.

Uz mājām braucu pa vairākām reizēm. Pirmais bija, kad strādāju kokzāģētavā. Bija pieņemts lēmums, ka mazākos bērnus, kuriem vairs nav vecāku, atlaida uz mājām. Laikam, ka tas bija 1946.gads.

Es šajā sarakstā nebiju - biju jau par lielu. Taču daži mani vienaudži pamanījās aizkļūt uz mājām un rakstīja mums par to. Man jau bija ap 18. Teicu puikām: ja jau viņi tikuši, tad jātiek arī mums; krāsim naudu un brauksim.

Sakrājām naudu un uz rudens pusi sākām ceļu. Bijām pieci gabali. Aizbraucām līdz Krasnogorskai, aizgājām uz dzelzceļa staciju, bet tur cilvēku pūlim galu nevar redzēt. Kur nu vēl rindu pie biļešu kasēm izstāvēt! Aizvadījām pāris dienas, tad vēl pāris. Pa vienam mani ceļabiedri aizbrauca atpakaļ uz mītnes vietu, līdz es paliku viens. Jau domāju, ka būs jāseko viņu piemēram, kad padzirdēju, ka tūlīt uz Maskavu aties vilciens.

Vairāki, tāpat kā es, bez biļetēm steidza uz to. Pēdējā mirklī paspēju ielekt vilcienā un pat atradu brīvu augšējo lažiņu. Kad nāca biļešu kontroliere, parādīju viņai papīra gabaliņu, jo redzēju, ka citi rāda ko līdzīgu. Tuvāk kontrole ne nāca, ne skatīja.

Tiku jau gandrīz līdz Maskavai, kad vilcienā sākās nopietna kontrole un mani apcietināja. Maskavā biju trīs cietumos. Iedeva man piecus gadus. Līdz beidzot aizveda uz Barnaulu un izsēdināja. Tur bija ražotne, kur ieveda kokvilnu, no kuras cietumniekiem izgatavoja pufaikas.

Latvijā atgriezos 50.gadu vidū. Pārbraucām tikai trīs – es, māte un māsa. Tēvs Sibīrijā izdzīvoja tikai mazliet vairāk par pusgadu. No 1941.gada jūnijā izvestajiem vīriešiem tikai daži ir atgriezušies. Lielākā daļa palika tur...

Fiziski grūts izsūtījums man nebija. Biju jauns. Strādāju par atslēdznieku un tā šepte man patika. Bet morāli gan nebija viegli. Bija ģimenes, kurās bija palikušas tikai mātes ar trim četriem bērniem. Man nācās palīdzēt kādus trīs mazus kapiņus izrakt...

Vislielākās problēmas bija pēc atgriešanās Latvijā. Es par visu vari gribēju tikt atpakaļ Liepājā, jo Sibīrijā biju pastrādājis arī uz kuģiem un gribēju to darīt, arī mājās atgriezies. Bet tā kā Liepājas pierakstu nevarēju dabūt, tad arī darbā neņēma. Izstaigāju neskaitāmas darba vietas, bet visur sēž vīri ar medāļiem un, paskatījušies manus dokumentus, atzina par nederīgu.

Saimniecei, pie kuras biju dzīvojis pirms izsūtījuma, bija dēls invalīds. Viņš bija aptieķnieks. Reiz viņš man saka: zini, lai dabūtu Liepājas pierakstu, tev vajag apprecēties ar kādu, kura Liepājā ir pierakstīta. Un iepazīstināja mani ar atraitni, kurai nesen bija nomiris vīrs.

Ar sievieti satikāmies vairākas reizes. Viņa mani ilgi pārbaudīja, kāda ir mana attieksme pret alkoholu.

Kad pārliecinājās, ka neesmu dzērājs, piekrita. Jo aptieķnieks viņai bija pastāstījis, ka man nevajag ne māju, ne citu mantu, ka man vajag tikai Liepājas pierakstu, lai te dabūtu darbu.

Iesniedzām Dzimtsarakstu nodaļā dokumentus un pēc nedēļas nokārtojām visu oficiāli. Tikai tad uzzināju, ka manai sievai ir divas aptuveni 7 gadus vecas meitenes.

Bet ar to bija līdzēts. Dabūju darbu. Strādāju pat uz karakuģiem. Un liels bija mans pārsteigums, kad tur satiku vēl vairākus sibīriešus. Domāju, ka tāds esmu viens, bet bijām veseli trīs. Jo skaļi jau par to neviens tolaik nerunāja...

Vai tagad jārunā par Sibīriju, par represijām? No simta izsūtītajiem varbūt trīs četri ir palikuši dzīvi. Lielākā daļa miruši tur. Turklāt sākumā – kāds izdzīvoja pusgadu, kāds tikai divus trīs mēnešus...

Aizmirst notikušo nedrīkst! Nekādā gadījumā!

Tā ir Latvijas vēsture, kaut katram tā ir savādāka. Un katrs uz šo vēsturi arī savādāk skatās. Bet ir ļoti maz ģimeņu, kuras nav cietušas no represijām. Turklāt, ja 1949.gadā ģimenes izsūtīja kopā, tad 1941.gadā izsūtīšanās ģimenes tika šķirtas – reti kura sieva vairs satika savu vīru un bērni savu tēvu.

Arnolds Treide, represētais

  • Komentāri (4)
  • 0
+ skatīt visus Atlikušie simboli: 500

Pievieno komentāru

liepajniekiem.lv neatbild par rakstiem pievienotajiem komentāriem. Aicinām ievērot pieklājību, toleranci un iztikt bez rupjībām.

Portālā aizliegts ievietot:
- personas godu un cieņu aizskarošu, draudošu, apmelojošu informāciju;
-musināt uz rasu vai etnisko neiecietību;
-komentārus, kas neatbilst Latvijas Republikas likumdošanai;
- komerciāla rakstura informāciju vai jebkāda veida reklāmu un aģitāciju.

Noteikumu neievērošanas gadījumā, liepajniekiem.lv patur tiesības komentārus dzēst, slēgt iespēju komentēt un ziņot tiesībsargājošām iestādēm.

Uzmanību!!!
Lai mazinātu iespēju portālā manipulēt ar komentētāju viedokli un noskaņojumu, komentāri, kuru autori diskusijās piedalās ar vairākiem vārdiem, tiek iezīmēti pelēkā krāsā. Tā kā šis process ir tehnisks, ir iespējamas situācijas, kurās iekrāsotie komentāri var nebūt no viena autora, vai arī neiezīmētos komentārus rakstījusi viena un tā pati persona.

Viedokļi

Saistītās ziņas

Pamanīji neatbilstošu saturu? Būsim pateicīgi, ka par to informēsi mūs!