Valsts kontrole (VK) nedēļas sākumā publicēja revīzijas ziņojumu par augstākās izglītības sistēmu Latvijā. Tas atsevišķās valsts pārvaldes iestādēs izsauca atbildes reakciju, ka VK atkal ne tā ko sapratusi. Piemēram, Izglītības un zinātnes ministrija savā mājas lapā ir publicējusi rakstu par to, ka Latvija ir veikusi nozīmīgu darbu, pilnveidojot augstākās izglītības kvalitāti atbilstoši Eiropas vadlīnijām.

Jāatzīst, ka melots nav, jo Latvija uz citu valstu fona ir izdarījusi tiešām daudz un mums tie rezultāti ir salīdzinoši augsti kopējā Eiropas kontekstā. Latvija ir viena no tām valstīm, kura parakstot Boloņas deklarāciju 1999. gadā, ir reāli darījusi darbu, lai Eiropas augstākās izglītības telpa būtu konkurētspējīga pasaules līmenī.

Tad rodas jautājums, kādēļ VK tomēr runā par augstākās izglītības kvalitāti un to apšauba? Problēmas sakne ir meklējama citur – joprojām neatrisināts jautājums ir par to, ko augstskolas sagatavo un kam tie speciālisti īsti ir vajadzīgi? Tradicionāls ir uzskats, ka augstskolas nesagatavo darba tirgum vajadzīgus speciālistus. Daļēji jāpiekrīt, jo valsts līmenī joprojām nav izstrādāta darba tirgus attīstības programma vai vadlīnijas. Ja nemaldos, tad valdība to dara trešo gadu?! Ir bijuši atsevišķi mēģinājumi izstrādāt kaut ko, bet tas ir beidzies neveiksmīgi, jo neviens īsti nespēj kontrolēt un prognozēt kā attīstīsies tautsaimniecība. Pērngad piedalījos vairākās darba devēju fokusgrupās, kur darba devēji pasaka, ka tā, kā attīstās mūsu ekonomika, ir grūti prognozēt, ko viņi darīs pēc mēneša, kur nu vēl – kādi speciālisti tuvākajos sešos gados viņiem būs vajadzīgi. Bet tajā pašā laikā darba devēji saka, ka viņiem ir nepieciešami tādi speciālisti, kuri spēj un grib pārkvalificēties, ja tas ir nepieciešams, ka viņiem ir vajadzīgi darbinieki, kuri prot svešvalodas, prot strādāt komandā, ir gatavi pārmaiņām u.tml. Un tas ir kaut kas – šajos darba devēju ierosinājumos ir ne tikai vērts ieklausīties, bet tie ir jāiekaļ skurstenī, lai atcerētos, veidojot jaunas un uzlabojot esošās studiju programmas. Otrs aspekts, runājot par studiju programmām un darba tirgu, jāatceras, ka valsts un augstskolu uzdevums ir nodrošināt līdzsvaru visās sfērās. Piemēram, studiju programmā filozofijā – te nav nekāds praktisks pielietojums. Tad slēdzam ciet visas filozofijas studiju programmas? Tādā gadījumā mēs būsim ne tikai Eiropas, bet arī pasaules līmeņa “izcilnieki” ar šādu īstermiņa domāšanu un rīcību.

Otrs būtiskais aspekts, kas ietekmē izglītības kvalitāti tomēr ir finansējums augstākajai izglītībai. Te mēs varētu runāt un runāt, bet pēc Eurostat datiem mums no IKP augstākās izglītības finansējums ir zemākais starp Baltijas valstīm un viens no zemākajiem Eiropas Savienībā.

Taču pats būtiskākais, kas veido izglītības kvalitāti un, ko ir grūti kontrolēt, ir katra atsevišķa mācībspēka kompetence, sirdsapziņa, spēja pašiem mācīties, tieksme pēc jaunā un sadarbība ar studentiem. Mēs varam saprognozēt darba tirgu, ieguldīt lielus līdzekļus augstākajā izglītībā, bet, ja tiks konstatēta mācībspēku negodprātīga rīcība jeb, vienkārši sakot “haltūra”, tad mēs varam aizmirst par kaut kādu Eiropas vai pasaules līmeņa konkurētspēju.

Atis Egliņš-Eglītis,
Liepājas Universitātes pasniedzējs