Svētdiena, 11. aprīlis Hermanis, Vilmārs
Abonēt

Lasi vairāk ar
liepajniekiem.lv abonementu

Uzticamas un aktuālas ziņas šajā laikā ir ļoti svarīgas!

Piesakies paziņojumiem un esi informēts par būtiskākajiem notikumiem Liepājā!

Pieteikties

Atmiņā iekaltā diena

Atmiņā iekaltā diena
11.03.2009 18:58

esesmann

Atslēgvārdi

Izlasot vairākas publikācijas 16. marta sakarā, esmu pārsteigts, cik neloģiski ir cilvēku spriedumi. Gadu no gada tiek proponēti mīti un pagalam aplami priekšstati, kas ir Latviešu leģions, kas ir leģionāri, kas 16. marts. Par to jau ir stāstīts un rakstīts ļoti daudz. Labāk par godātajiem vēsturniekiem nespēšu. Taču kā vienkāršam cilvēkam ir smagi sajust, cik netaisni tiek spriests par mūsu karavīriem. Jo es taču skaidri zinu, ka mans vectēvs un daudzu citu vectēvi, un tuvinieki nebija vainojami Otrā pasaules kara nelaimēs.

Kāpēc tiek melots, ka latvieši kalpoja Hitleram?
Pirms sāktu attaisnoties, ka leģionāri nebūt nebija slepkavnieki, leģions kā formācija nepiedalījās holokaustā un ciemu dedzināšanā, bet Hitleram kalpots netika noteikti, vēlos atgādināt, ka latvieši kā viena no daudzām Eiropas tautām drīkstēja stāties formācijās, kurām ”labvēlīgi” piešķīra nacionālo etnosu nosaukumus. Tā nu Latvija tika pie sava Latviešu SS brīvprātīgo leģiona (vāciski- Lettische SS Freiwilligen Legion). Pārspīlēti uzkrītoši, cik bieži, lietojot vārdu fašists, nacists, nacisma glorifikācija utt., tiek lietots vārds ”latvieši”. Varbūt šie fašistu birku karinātāji nemaz nezin, ka tik vienkārša šī aina nebija viss. Vietā atgādināt vēsturnieka Ulda Neiburga izsmeļošo rakstu ”Latvijas krievi Hitlera pusē cīņā pret boļševismu”.

Lūk, kas lasāms U. Neiburga publikācijā: ”Diskusijās par Latviešu leģionu bieži vien ir aizmirsts, ka dažādās Vācijas bruņoto spēku vienībās cīņā pret PSRS piedalījās arī krievu, poļu, lietuviešu, čigānu un citu tautību Latvijas pavalstnieki.” Zināms, ka vācu okupācijas laikā no krievu tautības Latvijas pavalstniekiem izveidoja 7 policijas bataljonus. Pirmos no tiem 1943. gadā saformēja no brīvprātīgajiem. Tikai vēlāk šīs vienības, tieši tāpat kā etnisko latviešu vienības iepriekš, papildināja piespiedu mobilizācijas rezultātā. Kopumā šajos bataljonos dienēja gandrīz 8000 Latvijas krievu karavīru. U. Neiburgs min, ka ap 600 krievu no Latgales iesnieguši pieteikumus stāties Latviešu leģionā. Vēsturnieks atklājis, ka bez pieminētajiem 7 bataljoniem krievu tautības Latvijas iedzīvotāji veidojuši vēl citas vienības, pulcinot gandrīz 2000 vīru.

Tātad, apgalvojums, ka Vācijas militarizētajās vienībās dienējuši tikai latvieši, kuri tīkojuši pēc svešu tautu asinīm, īsti neatbilst patiesībai. Otrais pasaules kara laikā mobilizācijai tika pakļauti visu tautību Latvijas iedzīvotāji. Lielākoties katram no brīvprātīgajiem vai mobilizētajiem Latvijas iedzīvotājiem bija savs iemesls, kādēļ tie devās karā. Vieni vēlējās atriebt padomju režīma nomocītos un izsūtītos ģimenes locekļus, otri vēlējās pasargāt Latviju no vēl viena Baigā gada, kurā nagus mauca arī krieviem.

Svētki vai atceres diena kapos?
Vismaz desmit gadus tiek runāts, ka 16. martā ir jāpulcējas kapsētās nevis pie Brīvības pieminekļa. Viens tam atradis pamatojumu, jo 16. marts kaitējot Latvijas tēlam, otrs apgalvo, ka karavīrus jāgodina tur, kur tie apglabāti- kapos. Protams, varētu tam piekrist. Ja nebūtu jāsarkst un jādzird par Latvijas tēla bojāšanu, kamēr viens Latvijas ministrs ārzemēs tiek nosaukts par latviešu Boratu.

Taču kur pieminēt tos, kuru kapavietas ir nevienam nezināmi meži un purvi? Kur pieminēt tos karavīrus, kas nonāvēti pēc Otrā pasaules kara Sibīrijas soda nometnēs, vergu darbos? Kā paskaidrot sirmai māmuļai, ka viņas brālis vai dzīvesbiedrs pieminams nevis savas valsts galvaspilsētas sirdī pie Brīvības pieminekļa, kura remontam viņa ziedojusi pensijas latiņus, bet kaut kur kapos, kuros tuvinieka pīšļu nemaz nav? Un ko atbildēt, ja tiks uzdots jautājums: kura pīšļi dus Pārdaugavā, kur katru gadu notiek līksmi un skaļi svētki par godu citas armijas karavīriem?

Grūti prasīt, lai leģionāru tuvinieki savus ziediņus Brīvības pieminekļa pakājē guldītu citā datumā, kā to ieteica Vaira Vīķe- Freiberga. Ieteiktais 11. novembris kā visu karavīru piemiņas diena tik tiešām ir skaista ierosme. Bet kā tad ar principiem, ka 16. marts nav svētku diena, kamēr 11. novembris Latvijas kalendāros ir svētku diena? Ko tad īsti darīt: svinēt vai pieminēt? Klusu aizbraukt uz kapiem vai uguņošanas gaismās līksmot? Kā nodalīt varoņdarbus 1919. gadā, no varoņdarbiem Otrā pasaules karā? Kā dalīt? Uzskatīt, ka kritušie līdz 1921. gadam ir labie, bet kritušie no 1941. gada ir slikti? Lai kā nemēģinātu, nekas nesanāks.

Bīstams datums?
Pirms spriest, jāzin, ka 1944. gadā no 16. līdz 19. martam abas Latviešu leģiona divīzijas Austrumu frontē pie Veļikajas upes plecu pie pleca izcīnīja smagas kaujas ar sarkanarmiju. Leģiona karavīri cīnījās par augstieni, kas kartē necili bija apzīmēta kā ”augstiene nr.93.4”. Pretinieka spēki centās šo augstieni pārņemt savās rokās, lai no labi pārredzamās vietas uzsāktu uzbrukumu. Pēc triju dienu smagām kaujām leģiona karavīriem izdevās noturēt stratēģiski svarīgo vietu. Taču galvenais- tā bija pirmā kauja, kurā viena mērķa sasniegšanai vienlaikus iesaistījās 15. un 19. divīzijas, kuras bija saformētas no latviešu karavīriem. Kauja beidzās ar uzvaru pār ievērojami pārāku pretinieku, kas apliecināja latviešu karavīru drosmi.

Beidzoties Otrajam pasaules karam, tūkstošiem latviešu karavīru nonāca Rietumu sabiedroto gūstā. Gūstekņu nometnē 1945. gada 28. decembrī bijušie frontinieki nodibināja “Daugavas Vanagu” organizāciju. Pēc septiņiem gadiem “Daugavas Vanagi” nolēma, ka turpmāk 16. martu atzīmēs kā Latviešu leģiona piemiņas dienu, kurā atcerēties frontē kritušos biedrus. Līdz ar Atmodu 16. marts tika pieminēts arī Latvijā. Veterāni un viņu tuvinieki neviena netraucēti devās godināt leģionārus pie Brīvības pieminekļa, jo citu vietu vienkārši nebija. Nebija ne Lestenes brāļu kapu, ne citas pienācīgas vietas, kurā pieminēt kritušos. Šīs tradīcija, neskatoties uz politiskās konjunktūras izmaiņām, ir saglabājusies.

16. marts paliks.
Nav noslēpums, ka leģionāri ir simbolisks turpinājums iznīcinātai Latvijas armijai, kurai nosargāt Dzimtenes neatkarību neizdevās. Cīnīties ar tautas atmiņām nav iespējams. Velti cerēt, ka līdz ar pēdējo dzīvo leģionāru pievienošanos leģiona debesu pulkiem, 16. marts izzudīs. Reiz jau mēģināja aizliegt 18. novembri. Spītējot visbriesmīgākajiem draudiem, logos dega sveču liesmiņas, bet mēteļos iešūtos karogus izņēma, lai tiem vismaz pieskartos.

Neko jaunu izdomāt mums neizdosies. Daudziem tik neērtais 16. marts tāds arī paliks. Nelūgsim, lai ar savu klātbūtni 16. martā vēstures notikumus godinātu valsts augstākās amatpersonas. Mēs saprotam, ka esam pārāk maza tauta, lai mainītu pasauli. Taču mēs esam pārāk stipri, lai kādam šķistu, ka ar žogiem un barjerām var izmainīt mūsu ticību savu karavīru drosmei, bez kuras daudzi no mums nemaz nebūtu nākuši pasaulē. Akmenī kaltos burtus vēl var mēģināt dzēst, bet kā izdzēst ierakstīto tautas sirdīs un atmiņās? Tas nav iespējams.

Šobrīd aktuāli

Autorizēties

Reģistrēties

Klikšķini šeit, lai izvēlētos attēlu vai arī velc attēla failus un novieto tos šeit.

Spied šeit, lai izvēlētos attēlu.

Attēlam jābūt JPG formātā, max 10MB.

Reģistrēties

Lai pabeigtu reģistrēšanos, doties uz savu e-pastu un apstiprini savu e-pasta adresi!

Aizmirsu paroli

PALĪDZĒT IR VIEGLI!

Atslēdz reklāmu bloķētāju

Portāls liepajniekiem.lv jums piedāvā svarīgāko informāciju bez maksas. Taču žurnālistu darbam nepieciešami līdzekļi, ko spēj nodrošināt reklāma. Priecāsimies, ja atslēgsi savu reklāmu bloķēšanas programmu.

Kā atslēgt reklāmu bloķētāju

Pārlūka labajā pusē blakus adreses laukam ir bloķētāja ikoniņa.

Tā var būt kāda no šīm:

Uzklikšķini uz tās un atkarībā no bloķētāja veida spied uz:
- "Don`t run on pages on this site"
vai
- "Enabled on this site"
vai
spied uz