“Slānīt vajadzētu tos, kuri izdomāja, ka novadu reformu tieši šajā laikā vajag taisīt!?” Zem šiem skarbajiem vārdiem, ko dzirdēju no kāda novada pagasta iedzīvotāja, kas zina, būtu gatavi parakstīties diezgan daudzi.

Jo nupat laikam būs saplakuši pat daži no pašiem lielākajiem optimistiem. Nu no kurienes lai rastos cerīgas pārdomas par ilgu un laimīgu dzīvi kopīgā novadā, ja neviens vairs nav drošs par rītdienu! Te jau vairs nav runas par to, kā, piemēram, dunalcnieks meklēs savu vietu Durbes novadā vai bārtenieks – pie Grobiņas, vai kā embūtniekus integrēs Vaiņodes novadā. Ja vēl pirms dažiem gadiem ļaužu dzīvē tās būtu gari un plaši apceramas pārmaiņas, tad tagad tam visam kā smacējošs globālās sasilšanas kupols sedzas tas, kam eifēmisms varētu būt “vispārējie sarežģījumi valstī”.

Pašvaldību izdevumi – šņakt! Valsts investīcijas pašvaldībām – šņakt! Pašvaldības pienākumi pret saviem iedzīvotājiem – tie gan paliek. Un tad nu ej tagad izrēķini, kā salipināt kopā apgraizītos budžetiņus, aiz kuriem stāv cilvēki, kuri trīc par savu darbavietu. Trīc par savu iztikšanu. Jo iepriekš radītās struktūras un modeļi, pēc kuriem tagad it kā būtu jābūvē novada dzīve, bieži vien ir ar tukšu vidu. Skarbā realitāte, pielavījusies šiem modeļiem no aizmugures, jau atvēzējusi kāju pamatīgam spērienam, pēc kura viss jāsāk likt kopā no jauna.

Var jau būt, ka tad, ja administratīvi teritoriālā reforma nebūtu notikusi tagad, viss būtu tikpat slikti. Var jau būt, ka reforma ir tikai tāds bubulis, pret kuru vīstīt dūres. Taču šķiet, ka nupat rūgtuma vai apātijas pilni nav tikai tie jauno novadu iedzīvotāji, kas visiem spēkiem cenšas norobežoties no jebkādas – gan vietējā, gan augstā līmeņa – politikas.

Bet viņiem atkal varētu būt stipri vienaldzīgi, cik tālu tagad stiepjas tās teritorijas robežas, kurā ir viņu mājas.

Dina Belta,
“Kurzemes Vārds” žurnāliste