Mani kolēģi, draugi un paziņas no nacionālās simbolikas izmantošanas nevairās, bet es neteiktu, ka šobrīd tas tiek darīts vairāk vai aktīvāk. Bija brīdis, kad mākslā šo simboliku izmantoja vērienīgāk, šobrīd gan tas aizgājis jau popkultūras līmenī, līdz ar to mākslinieku interesi tas izpelnās mazāk.

Patriotiskās nedēļas laikā mākslinieki ar saviem patriotiskās ievirzes darbiem gan īpaši necenšas nākt klajā, jo lielajā masā pazūd darbā ieliktā ideja un jēga. Ja tobrīd visi vicina sarkanbaltsarkanos karodziņus un tu nāc ar kādu īpašu domu, to nepamanīs.

Atmodas laikā simbolikas bija krietni vairāk, nekā ir šobrīd. Citās kultūrās, piemēram, Amerikā un Anglijā simbolika tiešām ir modē un tiek izmantota krietni vien lielākos mērogos nekā pie mums. Viņi karoga krāsas nebaidās izmantot pat apakšveļas industrijā, tas tiek uzskatīts par normu.

Latvijā cilvēki joprojām ir diezgan aizspriedumaini šajā ziņā, ar to man nācās saskarties saistībā ar manu skulptūru “Brīvību brīvībai”, kurā Milda sēž lotosa pozā.

Cilvēki, kuri spēj uz to skatīties idejiski, uztver to kā mākslas darbu un atzīst, ka viņiem tas ir saistošs. Problēma rodas tad, kad cilvēks to saista ar kādu svētumu, piešķir tai īpašu ikonas vai pat totēma statusu. Esmu saskāries ar abējādiem viedokļiem – vieni to uzskata par zaimošanu, citi uz to raugās brīvāk.

Tāpat kā vienam sarkanbaltsarkana krekla nēsāšana nozīmē patriotismu, bet citam zaimošanu. Tas atkarīgs no tā, kā cilvēki interpretē simbolus.

Man pašam sevi labpatīk uzskatīt par ļoti patriotisku cilvēku, tas ir arī viens no iemesliem, kāpēc taisīju šādu skulptūru, un man gribētos teikt, ka esmu uzskatos brīvs šajā jautājumā.

Neredzu problēmu, ja simboli tiek izmantoti kaut kādā citādākā veidā, protams, ja tas nav saistīts ar apzinātu zaimošanu. Man nepieņemama likās Jevgēņija Osipova attieksme pret valsts simboliku, kas izskanēja pirms pāris gadiem. Bet, ja ar simbolikas izmantošanu cilvēks vēlas parādīt savu patriotismu, tur nekā slikta nav.

Protams ir grūti nošķirt, kurā brīdī apakšveļu cilvēks nēsā, siltu jūtu vadīts, un kurā brīdī viņš to nēsā ar vēlmi piešmucēt.

Manu apģērbu Latvijas karodziņš rotā ne tikai svētkos, bet arī ikdienā. Šī emaljētā piespraudīte man ir liels dārgums. Arī karoga krāsu auduma lentīte, ko svētku laikā daudzviet dala, man šobrīd piesprausta pie jakas. Iespējams, ja man būtu lepnas pastalas, es staigātu arī tajās, tomēr tā jau būtu tāda dižošanās ar patriotismu.

Ārišķība, ko mēs varam atļauties svētkos. Ja ikdienā staigāsim baltā kreklā un pastalās, tad tā kļūs par ikdienu un laupīs mums īsto svētku sajūtu. Varbūt pietiek, ja mēs idejiski to turam savā sirdī, neesmu pārliecināts, ka visu vajag rādīt uz āru.

Egons Peršēvics, tēlnieks