Emīls Dreiblats: Karš ir viena netīra padarīšana
Šajās gaišajās maija dienās diemžēl nākas atcerēties vēl padomju skolā mācīto par taisnīgo aizstāvēšanās karu un netaisnīgu iekarošanu.
Runa, protams, toreiz bija par tā devēto Lielo Tēvijas karu. Kopš tā laika mulsumu par iespēju dalīt agresiju taisnīgā un netaisnīgā sen nomainījusi pārliecība (nebūšu oriģināls), ka karš pēc būtības ir viena netīra padarīšana, līdz ar to tā slavināšana un tā dēvēto atbrīvotāju ikonizēšana raisa šermuļus.
Gan Vācija, gan Padomju Savienība toreiz bija nekaunīgi agresori, abas bija galvenie vaininieki, kuru dēļ izcēlās Otrais pasaules karš. Bet Vēsturi raksta uzvarētāji. Diemžēl aiz lozunga “Mēs nākam jūs atbrīvot!” slēpjas ne tikai skolas grāmatās kādreiz zīmētās ainas ar bērneļiem, kas laimīgi skrien pretī padomju tankistam, bet arī zem šo pašu tanku kāpurķēdēm samaltie bēgļi – bērni un sirmgalvji, kā arī masveida izvarošana, laupīšana un postīšana. Sevišķi baisi notikumi bija Austrumprūsijā. Ja kādam liekas, ka es te tagad darvas karoti medus mucā leju, tad, atvainojiet, bez garozas nav maizītes, tikai šoreiz tā garoza ir tik sāpīgi raupja, ka to nevar noplēst un aizmest. Tādēļ arī man tāda nepatika pret kara (da jebkura kara!) “varoņu” glorficēšanu.
Krievu armijas nogalināto bēgļu, vergu un vienkārši civiliedzīvotāju skaits ir aptuveni divarpus miljoni cilvēku. Britu vēsturnieks Makss Hastings savā grāmatā “Armagedons: kauja par Vāciju 1944–1945” pat ieviesa jaunu terminu: vācu holokausts, respektīvi – padomju armijas represijas pret civiliedzīvotājiem. Ja gribas par to ko vairāk uzzināt, iesaku angļu vēsturnieka Antonija Bīvora grāmatu “Berlīnes krišana 1945” vai arī palasīt žurnāla “Rīgas Laiks” 2003.gada marta numuru.
Es te neattaisnoju nacismu. Bet es esmu pārliecināts, ka starp abiem Latvijai tik postošajiem režīmiem ir velkama vienlīdzības zīme. Un tādēļ liekulīgas man šķiet visas tās runas par nerimstošu cīņu pret fašismu, arī neofašismu. Šo cīņu nez kādēļ Lielais brālis vēlas turpināt teju vai visā plašajā pasaulē – tikai ne savās mājās, Krievzemē, kur rasistiski uzbrukumi kļuvuši gandrīz par ikdienu.
Būt par atbrīvotāju ir izdevīgi: Staļinam bija izdevīgs Hitlera radītais vājprāts, tādēļ viņš visiem spēkiem gādāja par spēcīgas Vācijas tapšanu, lai karš starp Vāciju no vienas puses un Lielbritāniju un Franciju no otras turpinātos pēc iespējas ilgāk. Vēl 1939.gada 28. septembrī sarunā ar vācu ārlietu ministru Joahimu fon Ribentropu Staļins izteicās: “Mēs nekad neļausim Vāciju sakaut.” Bet, kad Hitlers nekaunīgi uzbruka savam sabiedrotajam, sākās Eiropas atbrīvošana, kā rezultāta PSRS nodibināja pusgadsimtu ilgu kundzību Austrumeiropā. Tādēļ man riebjas skaļa un pompoza “atbrīvotāju” sumināšana. 8.maijā (un nevis 9.maijā) man gribas klusumā noliekt galvu to priekšā, kas gāja bojā šajā postā.
Emīls Dreiblats,
“Radio Skonto Liepāja” dīdžejs