Liepājai gadu desmitu garumā bijusi piekabināta rokenrola galvaspilsētas birka un likumsakarīgi, ka muzikālās tradīcijas turpina attīstīties arī šodien, kad strikti nodalāmi mūzikas stili vairs īsti nav modē. Vēju pilsēta allaž arī bijusi bagāta ar dažādiem mūzikas sarīkojumiem, tajā skaitā festivāliem un, lai arī, laikiem mainoties, viena otra šķietami mūžīga vērtība pamazām kļūst par vēsturi – vietā nāk jauni sarīkojumi, un Liepāja periodiski turpina elpot mūzikas ritmā.

Šonedēļ Liepājā vienlaikus norisināsies divi mūzikas festivāli, kas faktiski būs arī centrālie šīs vasaras skanošie pasākumi (par augustā gaidāmo festivālu ”Rock’n’roll visām paaudzēm” vēl grūti ko konkrētu teikt). Un neizlēmīgajiem vai visur vienmēr paspēt gribošajiem šoreiz (tāpat kā pērn) pēc ilgstošas zīlēšanas tomēr nāksies izšķirties, kam dot priekšroku – brāļu Mediņu rīkotajam pludmales festivālam ”TELE2 Baltic Beach Party” vai otro reizi notiekošajam ”Fontaine Festival”. Personīgi man neliekas nekas satraucošs, ka abi šie pasākumi notiek vienlaikus – pārlieku jau nu atšķirīgi ir abu pasākumu uzstādījumi, mērķi un līdz ar to arī potenciālā auditorija. Ja pludmales smiltis pārsvarā bridīs tie, kuriem mūzika kalpo kā fons dažādām citādām iz(k)laidēm, tad jādomā, ka promenādē pulcēsies drēbes pazinēji – tie, kuriem festivālā primārais tomēr ir mākslinieki.

Tomēr, lai publiku ieinteresētu, nepietiek vien ar feinu norises vietu, kā tas ir abos šīs nedēļas gadījumos – vairāk vai mazāk pazīstamu mūziķu uzaicināšana uz festivālu lielā mērā arī nosaka tā izdošanos. Pludmales festivāla sakarā, runājot par māksliniekiem, varu atzīmēt vienīgi Krievijas draiski romantisko grupu ”Bratja Grimm”, kuras uzaicināšana nedarītu kaunu nevienam pašmāju sarīkojumam. Diemžēl viņi arī ir vienīgie, kurus patiešām gribas dzirdēt bīčpārtijā. ”Fontaine Festival” trumpis šogad būs ”Bloodhound Gang”, par pārējiem ārvalstu ciemiņiem arī nekas īpašs nav sakāms, jo neesmu tos dzirdējis. Vietējo mākslinieku atlase gan izskatās daudzsološa. Bet vai ar to pietiks?

Ar zināmu skaudību nākas lūkoties Salacgrīvas virzienā, kur mēneša beigās notiks festivāls ar tādu grandu kā ”James” un ”Stereophonics” piedalīšanos, festivāls, kur bijušā grupas ”Suede” līdera Breta Andersona klātbūtne tiek pieminēta tā, starp citu. Atjaunotā dzelzceļa un gaisa satiksme liek domāt, ka rīdziniekiem, kas neapšaubāmi būs galvenie Salacgrīvas apkārt gāzēji, 150 kilometru tālāks ceļš līdz vēju pilsētai tāds nieks vien būtu. Ja vien būtu kā dēļ braukt. Vai tiešām mums nav cerību sagaidīt Liepājā ko vairāk par pabālējušiem pop un rokmūzikas spīdekļiem (pieskaitīsim šai kategorijai arī ”Bloodhound Gang”, jo diez vai ko daudz vairāk par ”jumtu liesmās” lielākā daļa no mums viņu izpildījumā būs dzirdējuši), kas viens par otra eksistenci īsti nenojauš (Kima Vailda patiešām neko nebija dzirdējusi par grupu ”Scooter”)?

No otras puses, bizness paliek bizness un, ja var nopelnīt ar šiem māksliniekiem, kādēļ saspringt un meklēt ko kvalitatīvāku, bet vienlaikus arī dārgāku?

Festivāli nav mūžīgas parādības un skatītāju/klausītāju klātbūtne un interese ir viens no galvenajiem rādītājiem, kas nosaka tā vai cita pasākuma dzīvotspēju. ”Liepājas dzintars” ar visām savām bagātajām tradīcijām pēdējos desmit gados arvien vairāk nīkuļoja un, lai kā to arī noliedza pilsētas kultūras dzīves kuratori, pagājušais jubilejas pasākums laikam jau tā arī paliks pēdējais. Un ne jau dzintars ir vienīgais festivāls, kas aizgājis nebūtībā. Visa pamatā tomēr ir bizness, jo rīkotāji un organizētāji nav labdari, kas vēlētos kaut ko uzsaukt tautas masām. Labi, ja naudas pelnīšana iet roku rokā ar māksliniecisko kvalitāti, bet līdz tam jāaug gan organizētājiem, gan arī mākslu alkstošajai tautai. Jo reizēm neviļus gribas atcerēties teicienu par to pērļu kaisīšanu…

Pērn abu festivālu laikā Liepājas un rajona viesnīcās un viesu namos brīvu vietu sameklēt bija ļoti sarežģīti un līdzīga situācija būs arī šogad. Tātad interese par šāda veida norisēm ir arī no citkārt gana snobiskajiem rīdziniekiem un citu Latvijas pilsētu pilsoņiem. Domājams, ka šeit lielu lomu spēlē arī tradīcijas, jo, piemēram, ”Liepājas dzintars” gadu desmitu garumā bija vienīgais šāds festivāls Latvijā, kādēļ likumsakarīga bija interese par to. Galu galā, reizi gadā jau līdz Liepājai var aizlaist, ka tik kāds iemesls būtu.

Emīls Dreiblats,
”Radio Skonto Liepāja” programmu vadītājs