Lai nodrošinātu ērtu vietnes izmantošanu un uzlabotu šīs vietnes veiktspēju un funkcionalitāti, mēs izmantojam sīkdatnes. Turpinot pārskatīt šo lapu, Jūs piekrītat sīkdatņu saglabāšanai Jūsu ierīces atmiņā. Turpināt Vairāk informācijas

Piektdiena, 19. jūlijs

Vārdadiena: Digna, Jautrīte, Kamila

Emīls Dreiblats: Nav vietas skaļiem lozungiem  (16)

Atslēgvārdi emīls dreiblats | imigranti | bēgļi

Foto: Ģirts Gertsons

Retorika jautājumā par imigrantu uzņemšanu un izmitināšanu Eiropas Savienībā ar katru dienu apgūst arvien plašākas teritorijas. No sākotnējās solidaritātes piesaukšanas politiķi aizrunājušies līdz Eiropas fondu apcirpšanai un citiem draudiem, no vienkāršas nepatikas pret svešinieku klātbūtni oponenti aizairējušies līdz latviskuma sargāšanai un bailēm no teroristiem. Visā šajā jūklī neko racionālu nespēj piedāvāt arī tautas kalpi – imigrantu jautājums, tāpat kā daudzi citi būtiski jautājumi, apliecina deputātu neierobežotās laipošanas iespējas, tā arī nespējot runāt skaidru valodu.

Bet skaidrs ir viens – Eiropas Savienība šobrīd saskaras ar to, par ko vēstures mācību grāmatās, iespējams, pēc vairākām paaudzēm rakstīs kā par lielās tautu staigāšanas sākumu. Protams, mūs vispirms interesē tas, kas notiek šeit un tagad, un patiesībā viss notiek ļoti vienkārši – simtiem tūkstošu cilvēku pamet konfliktu skartās zonas Tuvajos Austrumos un Ziemeļāfrikā, lai dotos labākas dzīves meklējumos. Un, ticiet man, lai arī viņu ideālais mērķis ir pārtikusī Vācija, labāk kā viņu dzimtenē klājas praktiski visur, līdz ar to visa Eiropa kļūst par apsolīto zemi. Un Latvija kā daļa no Eiropas piedalās šajā notikumā. Ņemot vērā Eiropas garo jūras robežu, mēģinājumi apturēt imigrantu plūsmu lemti neveiksmei – viņi vienkārši izkāpj krastā un ir  klātesoši.

Tādēļ komiska (pesimists teiktu – traģikomiska) liekas valdošās koalīcijas partiju luncināšanās ap karsto desu, cenšoties vienlaikus kumosu nokampt un purnu neapdedzināt. Zaļo un zemnieku savienība un Nacionālā apvienība acīmredzami uzskata savus vēlētājus par gana lētticīgiem, lai cerētu, ka elektorāta noturēšanai pietiks ar skaļi paustu “stingru nostāju bēgļu jautājumā”, kamēr pašiem skaidrs, ka šādu pretrunu uzturēšana ar “Vienotības” pausto attieksmi šajā jautājumā agrāk vai vēlāk novedīs pie valdības krišanas. Tā kā to neviens, šķiet, nevēlas, jo alternatīvas pašreizējai koalīcijai, lai gan ir iespējamas, tomēr liekas pietiekami nereālas, tad sanāk tāda paklaigāšana vēlētāju uzticības stiprināšanai, bet darbi ar vārdiem īsti nesaskan.

Kā lai saprot to, ka pēc pagājušās nedēļas vētrainajiem notikumiem Latvijas nacionālās pozīcijas jautājumā par papildu bēgļu uzņemšanu šobrīd koalīcija saskaņoti klusē, jo visu visi viens otram jau esot pateikuši? Pateica. Un? Premjere aizvadītās nedēļas domstarpības Eiropas lietu komisijā vērtē kā normālu praksi parlamentā – atgādināšu, ka šajā sēdē deputāti “norāva kvorumu” un beigu beigās nacionālā pozīcija tika apstiprināta ar opozīcijas palīdzību. Normāla prakse pēc šādām kolīzijām būtu valdības krišana. Ak, jā, nav jau alternatīvas. Bet varbūt ir?

Šāda plosīšanās varas gaiteņos ne mazākā mērā neveicina sabiedrības izpratni par notiekošo. No otras puses, pārspīlētas liekas arī runas par sabiedrības sašķelšanos divās naidīgās grupās (it kā jau agrāk mums nebūtu bijuši jautājumi, kuros ļaužu nostāja bijusi izteikti polāra). Vienīgi šoreiz griezums nav pa tautiskās piederības līniju. Šoreiz (kārtējo reizi) griež pa bailēm – no svešā, nezināmā, pa bailēm no tā, ka nāksies dalīties, pa bailēm, ka atņems kaut ko, kas mums pienākas, ka cits dabūs vairāk, griež pa (neesošo) toleranci, solidaritāti, atvērtību. Jautājums – kam izdevīgi, lai Baltijas jūras krastā vienu valsti apdzīvotu tāda sabaidīta un sevī ierāvusies tautiņa?

Šobrīd jautājums ir vienīgi par to, vai Latvija labprātīgi piedāvās savu palīdzību citām Eiropas valstīm, kuras smagāk skar imigrācijas problēma, vai arī “nostāsies pozā”.  Nekur tie sīriešu un lībiešu simti tūkstoši nepazudīs – viņi jau te ir, te, Eiropā. Imigranti agrāk vai vēlāk sasniegs arī Latvijas teritoriju. Tādēļ daudz konstruktīvāka man šķiet Latvijas Pašvaldību savienības rīcība, kā vienu no risinājumiem veiksmīgai bēgļu integrācijai sabiedrībā piedāvājot viņu izmitināšanu tā saucamajā "pusceļa mājā", kurā imigranti varētu intensīvi apgūt latviešu valodu un sagatavoties darba tirgum, kā arī normālai ikdienas dzīvei. Tie ir tie jautājumi, kuri jārisina – kā (un nevis “vai”) mēs šiem cilvēkiem palīdzēsim iekļauties mūsu dzīvē. Praktiski jautājumi, kur vairs nav vietas skaļiem lozungiem un “stingrai nostājai”.

  • Komentāri (16)
  • 0
+ skatīt visus Atlikušie simboli: 500

Pievieno komentāru

liepajniekiem.lv neatbild par rakstiem pievienotajiem komentāriem. Aicinām ievērot pieklājību, toleranci un iztikt bez rupjībām.

Portālā aizliegts ievietot:
- personas godu un cieņu aizskarošu, draudošu, apmelojošu informāciju;
-musināt uz rasu vai etnisko neiecietību;
-komentārus, kas neatbilst Latvijas Republikas likumdošanai;
- komerciāla rakstura informāciju vai jebkāda veida reklāmu un aģitāciju.

Noteikumu neievērošanas gadījumā, liepajniekiem.lv patur tiesības komentārus dzēst, slēgt iespēju komentēt un ziņot tiesībsargājošām iestādēm.

Uzmanību!!!
Lai mazinātu iespēju portālā manipulēt ar komentētāju viedokli un noskaņojumu, komentāri, kuru autori diskusijās piedalās ar vairākiem vārdiem, tiek iezīmēti pelēkā krāsā. Tā kā šis process ir tehnisks, ir iespējamas situācijas, kurās iekrāsotie komentāri var nebūt no viena autora, vai arī neiezīmētos komentārus rakstījusi viena un tā pati persona.

Viedokļi

Saistītās ziņas

Pamanīji neatbilstošu saturu? Būsim pateicīgi, ka par to informēsi mūs!