Pazīstu virkni cilvēku, kas ļoti gaida Ziemas olimpiskās spēles Vankūverā. Nu jau gaidīšanas svētki gandrīz galā un vairāk nekā divu nedēļu garumā mūs priecēs gan pašmāju atlēti, gan arī citvalstu sportisti.

Cerība ir tā, kas spārno, un pat, ja cerības liekam uz mums personīgi lielākoties nepazīstamiem cilvēkiem, kas par uzvaru cīnīsies tūkstošiem kilometru tālajā Kanādā, man šīs sajūtas kaut kādā ziņā līdzinās Ziemassvētku gaidīšanai: lai kas arī nebūtu dāvanu maisā, tas pat nebūs galvenais – svarīgākā ir šī svētku sajūta, kas vieno, nu, ja ne gluži visu pasauli, tad ievērojamu tās daļu noteikti.

Socioloģiskā aptauja liecina, ka 62 procenti Latvijas iedzīvotāju prognozē (man pat gribētos vārdu “prognoze” aizstāt ar “cerība”), ka mūsu olimpiešiem Vankūverā izdosies izcīnīt vienu vai divas medaļas. Interesanti, ka daiļais dzimums cerību ziņā ir krietni vien optimistiskāks. Trešdaļa aptaujāto gan domā, ka arī godpilna piedalīšanās jau būtu vērtējama kā labs starts olimpiskajās spēlēs.

Kā jau allaž, uz lielo sporta forumu no Latvija brauc gan tādi, kuri vēlas piedalīties šajos sporta svētkos, gan arī tie, ar kuriem mēs vairāk vai mazāk pamatoti saistām lielas cerības. Un kur cerības, tur mēdz būt arī vilšanās, bet gribas domāt, ka šoreiz par nepiepildītiem sapņiem lielāka būs lepnuma sajūta, ka mūsējie līdzvērtīgi spēkojas ar pasaules lielvalstīm. Jo lepnuma pašiem par sevi un savu valsti mums pašreiz tik ļoti pietrūkst.

Es lielākās cerības saistu ar skeletonu un bobsleju. Mums ir pasaules kausa ieguvējs un Eiropas čempions skeletonā – Martins Dukurs, tad kādēļ lai viņš teicami nestartētu arī Vistleras trasē? Mums ir lielisks bobsleja četrinieks ar Jāni Miņinu priekšgalā, kurš noteikti cīnīsies par medaļām. Kamaniņās cerību šogad ir mazāk, bet brīnumi mēdz notikt. Tāpat neprognozējami ir biatlonisti – komandas līderim Ilmāram Bricim šīs droši vien ir pēdējās olimpiskās spēles (kopumā jau sestās!), tādēļ viņš ies uz visu banku, varbūt arī izšaus. Arī Madara Līduma var sagādāt kādu patīkamu pārsteigumu, ja vien slēpes labi slīdēs. Un arī Haralds Silovs, kurš šogad startēs ne tikai sev ierastajā šorttrekā, bet arī klasiskajā ātrslidošanā, ļoti vēlēsies iepriecināt savus līdzjutējus.

Atsevišķs ir stāsts par hokejistiem, kuri jau trešo reizi pēc kārtas spēlēs olimpiskajā turnīrā – manuprāt, tas vien jau ir panākums. Kritiskāk noskaņotie dažkārt Latvijas izlasi pasaules čempionāta kontekstā dēvē par viena mača komandu – proti, galvenais uzvarēt vienu spēli un nosargāt vietu elites divīzijā. Olimpiādē vienai spēlei būs vēl lielāka nozīme un, pat bezcerīgi zaudējot trīs spēles apakšgrupā, mūsējiem būs jāaizvada vismaz viena izslēgšanas cīņa ar likmi – vieta ceturtdaļfinālā. Un olimpiskajā hokeja turnīrā iekļūt starp labākajiem astoņiem – tas jau būtu izcils panākums.

Sporta līdzjutējiem šīs divas nedēļas, iespējams, ieviesīs korekcijas dzīves ritmā – liela daļa tiešraižu būs vēlu vakarā, naktī vai pat agrā rītā, kā, piemēram, Latvijas pirmais mačs ar Krieviju (pulksten 7 pēc Latvijas laika, starpība ar Vankūveru ir 10 stundas). Savukārt Latvijas Televīzija sola olimpiādei veltīt visas 24 stundas diennaktī, tiks demonstrētas gan tiešraides, gan atkārtojumi, gan ieraksti. Katru dienu būs skatāmas Olimpiskās dienasgrāmatas un Olimpiskās ziņas.

Kanāda olimpisko saimi pie sevis uzņems jau trešo reizi. Līdz šim Latvijas sportistiem tā bijusi labvēlīga vieta olimpisko virsotņu sasniegšanai. 1976.gadā no vasaras Olimpiādes Monreālā uz Latviju atceļoja sešas olimpiskās medaļas, bet 1988.gadā no sniegotās Kalgarī – piecas godalgas. Turēsim īkšķus par mūsējiem, nepelsim, ja nesanāks tā, kā cerēts, un priecāsimies par katru panākumu! Lai veicas!

Emīls Dreiblats,
“Radio Skonto Liepāja” dīdžejs