Sviestmaizes likums – pirmo nakti šajā olimpiskajā nedēļā nolēmu doties pie miera un palaidu garām kamaniņu braucēju sacensības divniekiem. Bet tas nekādā ziņā nemazina prieku par brāļu Šicu izcīnīto pirmo medaļu šajās olimpiskajās spēlēs.

Mūsu lielākās cerības gan vēl priekšā – pirms četrgades lielākā sporta foruma visaugstāk kotējās skeletonista Martina Dukura cerības kāpt uz goda pjedestāla, turklāt šoreiz tiek paģērētas pat visaugstākā kaluma godalgas. Tiesa, gadījums ar brāļiem Šiciem atgādina sen zināmo patiesību, ka pārsteigums jo patīkamāks top tad, ja nāk negaidīts. Savukārt vilšanās par solītu, bet neizcīnītu medaļu, mēdz būt divtik liela.

Bet kopumā Vankūveras olimpisko spēļu pirmā nedēļa ir aizritējusi mūsu līdzjutējiem tīkamā zīmē – lai arī liels un skaļš panākums pagaidām ir tikai viens, toties priecē kopumā stabilie panākumi. Protams, ir arī tādi “īdzjutēji”, kas slēpotāju pieticīgos rezultātus uzskata par Latvijas nodokļu maksātāju naudas sēšanu vējā, bet šoreiz šādām runām nav pamata. Jo sportistu aizbraukšanu un uzturēšanos Vankūverā apmaksā Starptautiskā Olimpiskā komiteja, bet, piemēram, Jānis Paipals nav iekļauts Latvijas Olimpiskajā vienībā, līdz ar to finansējumu no valsts nesaņem. Bet, ja sportists, par saviem līdzekļiem trenējoties, izpilda olimpisko normatīvu, kas viņam var liegt braukt un startēt? Katram kādreiz var gadīties būt pēdējam…

Mēdz teikt, ka vasaras olimpiskās spēles tā pa īstam sākas līdz ar sporta karalienes vieglatlētikas maču sākšanos, un ziemas spēlēs līdzīgi ir ar hokeju. Lai arī dāmas ripu dzenā jau kopš spēļu pirmās dienas, līdz ar vīru hokeja turnīra sākšanos arī olimpiāde ir uzņēmusi pilnus apgriezienus. Un te jau arī mums ir savas, lai arī klusas, bet tomēr cerības. Cik pamatotas, tas nu lai paliek kā retorisks jautājums.

Jau rakstīju, ka hokeja turnīrā svarīgākā būs ceturtā spēle, kurā uzvarot, komanda iekļūs ceturtdaļfinālā, kas jau būtu nebijis panākums. Līdz ar to pirmās trīs spēles nosacīti var veltīt tam, lai atjaunotu sadarbības saiknes un atrastu pēc iespējas labāku pielietojumu leģionāriem. Tiesa, tādi sāpīgi zaudējumi kā mačā ar Krieviju cīņassparu diez vai vairo, turklāt nepatīkamākais pēc pirmās spēles ir fakts, ka robi aizsardzībā plus bērnišķīgas kļūdas gana pieredzējušu hokejistu izpildījumā ir mūsu komandas lielākais klupšanas akmens.

Spēlētāju izvēle olimpiskajam sastāvam lai paliek treneru kompetencē, bet pēdējā brīža mēģinājumi sastāvā iekļaut nule NHL debitējušo aizsargu Kuldu izskatījās pēc kļūdu labošanas – vai tiešām visas sezonas garumā Znarokam un Baldoniekam nebija nekādu iespēju gūt priekšstatu par šī spēlētāja prasmēm? Turklāt savlaicīgajā pieteikumā, kas bija jāiesniedz gadumijā, tika iekļauts bez maz minimālais spēlētāju skaits, līdz ar to stipri ierobežotas iespējas variēt ar sastāvu. Skaidrs, ka pēc kara visi gudri, bet Rīgas “Dinamo” saspēlētākā aizsargu pāra Laviņš-Galviņš sniegums spēlē ar Krieviju bija zem jebkādas kritikas, ko rāda arī lietderības koeficents -5 (KHL čempionātā abiem gan ir lielākie plusi “Dinamo” rindās).

Līdz spēlēm ar Čehiju un Slovākiju, kā arī līdz pirmajam izslēgšanas mačam vēl ir nedaudz laika un no kļūdām var mācīties. Ceru, ka tas tā arī notiks, citādi pieredzējušā Laviņa nicīgā pārdēvēšana sievas uzvārdā līdzjutēju mutēs skanēs arvien biežāk 🙂

Emīls Dreiblats,
“Radio Skonto Liepāja” dīdžejs