Divi patīkami notikumi pēdējās nedēļas laikā mani iepriecināja saistībā ar futbolu. Vispirms Latvijas futbola izlases solīdais finišs Pasaules kausa izcīņas kvalifikācijas ciklā.

Labi, uz Dienvidāfrikas Republiku šoreiz vēl nebrauksim, bet izcīnītā vieta grupā un rezultatīvā spēle pēdējos mačos liecina, ka līdz ar Aleksandru Starkovu pie stūres valstsvienība ir uz pareizā ceļa. Bet liepājnieku sirdīm straujāk liek pukstēt reālās cerības, ka “Liepājas metalurgs” pēc trīs gadu pārtraukuma atkal varētu kāpt Latvijas čempionāta tronī.

2005.gada rudenī tieši liepājnieki no pjedestāla augstākā pakāpiena nostūma ilggadējo čempionvienību “Skonto”, kļūstot par virslīgas uzvarētājiem. Bet arī pirms tam, un arī nākamajās sezonās pēc pagaidām vienīgā čempionu titula izcīnīšanas vēju pilsētas kājbumbas meistariem bija labas iespējas pacīnīties par augstākā kaluma godalgām. Diemžēl citus gadus zelts pārvērtās sudrabā un skumji, ka bieži vien tas notika pēdējās kārtās un izšķirošajās spēlēs, bet daudzi līdzjutēji kā ļaunu murgu atceras to sezonu, kad pirms pēdējā riņķa zelts jau gandrīz bija kaklā, bet finišs bija tik neizteiksmīgs, ka tā vien gribējās iesaukties: nu kā tā varēja sanākt!

Ekomiskās ķibeles atsaucas arī uz klubu iespējām sastāva komplektēšanā, un šogad izņēmums Latvijā ir tikai čempionvienība “Ventspils”, kas vēsturisko panākumu – iekļūšanu Eiropas līgas grupu turnīrā – atzīmēja ar radikālu sastāva pārkārtošanu spēlētāju iepirkšanu. Tiesa, šīs pārmaiņas pagaidām augļus nesušas vien starptautiskajos mačos, jo, lai cik tad dažbrīd dīvaini neliktos, Latvijas čempionātā veiksmīgāk spēlē Liepājas komanda, kuras rezervistu soliņš ir uz pusi īsāks. Varbūt tieši tur slēpjas viens no veiksmes faktoriem – kamēr ventspilnieku jaunais galvenais treneris vēl tikai cenšas tikt skaidrībā, ko spēj katrs no viņa rīcībā esošajiem 30 spēlētājiem, Rīdigers Abramčiks ļoti labi zina, kā vislabāk likt izšaut katrai liepājnieku aptveres patronai. Jo citu iespēju vienkārši nav – jāspēlē ar tiem, kas ir.

Nedaudz jau savādi liekas tas, ka komandai, kur cīnās par uzvaru čempionātā, nākas lūgt atsākt spēlētāja karjeru bijušajam līderim un tagadējam jaunās maiņas audzinātājam Viktoram Dobrecovam, jo īsti nav, ko laukumā sūtīt. No otras puses, ja ne krīzes, diez vai iespēju sevi apliecināt būtu guvis jauniņais Deniss Rakels, kurš ar katru spēli rāda arvien lieliskāku sniegumu un kļuvis par ikvienas pretinieku komandas biedu.

Ļoti ceru, ka svētdien izbraukumā izcīnītā pārliecinošā uzvara pār “Skonto” neradīs lieku pašpārliecinātības eiforiju un izšķirošajām cīņām liepājnieki spēs maksimāli mobilizēt atlikušos spēkus. Ja tas izdosies, tad šogad piedzīvosim futbola zelta rudeni. Viss ir pašu rokās.

Emīls Dreiblats,
“Radio Skonto Liepāja” dīdžejs