Lai nodrošinātu ērtu vietnes izmantošanu un uzlabotu šīs vietnes veiktspēju un funkcionalitāti, mēs izmantojam sīkdatnes. Turpinot pārskatīt šo lapu, Jūs piekrītat sīkdatņu saglabāšanai Jūsu ierīces atmiņā. Turpināt Vairāk informācijas

Trešdiena, 22. augusts

+18°C
Vējš: D 5.1 m/s
Laika ziņas Liepājā

Vārdadiena: Everts, Rudīte

Gunita Boka: Atzīšanās mammai  (2)

Atslēgvārdi mātes diena

Diemžēl dzīvē iegadījies tā, ka fiziski apmīļot savu mammīti un pateikt labus vārdus, man vairs nav iespēju. Taču smeldze paliek un nepāriet... Un tieši pēdējā laikā arvien biežāk dažādās dzīves situācijās pieķeru sevi, cik ļoti līdzinos savai mammai.

Ne gluži vizuālajās izpausmēs, cik žestos, skatienā, mīmikā , ieradumos – vārdu sakot, lietās, kuras nevar ne iemācīt, ne kopēt. Speciālisti teiktu – pie vainas genofonds. Un droši vien ir jau arī. Bet, cik spēcīgi mūs tur kopā tieši neredzamās saites, kurām esam sieti, varam sajust situācijās, kad dzīvē viss ir savādāk, kā skaistās dziesmās dzied, un pamati sašķobījušies.
No tā pasargāti neesam neviens, arī es. Taču tieši tajās dienās, kad likās, viss jūk un brūk, vistiešāk sajutu mammas absolūti nesavtīgo mīlestību un ziedošanos sava bērna labā. Bez prasīšanas un lūgšanas, bez pārmetumiem tā steidzās palīgā, lai darītu visu iespējamo, lai kaut vismaz mazliet tev palīdzētu. Tā ir mīlestība, pēc kuras turpinām ilgoties visu mūžu, – bezierunu un absolūta beznosacījuma mīlestība. Kad tevi pieņems vienmēr, lai arī trūkumi kā īlēni lien no maisa laukā. Kad tev piedos – lai arī tikai pēc laba laiciņa pats saproti, cik ļoti neapdomīgā rīcība vai dusmās izteiktie vārdi mammu ir sāpinājuši. Piedos un nekad neatgādinās tos.

Un mammas bezgalīgo lepnumu, ja tavs lolojums un acuraugs, ko cienījamu šajā dzīvē sasniedzis. Kaut arī tā būtu tikai uzvara skolas olimpiādē.

"Tā ir mana meita," mamma tad lepni paziņos senai jaunības dienu draudzenei.
Lai gan jaunība tepat vien ir. Pavisam nesen ar māsīcu tērzējot atcerējāmies, kā bērnībā abas purpinādamas un vaimanādamas bijām dežūrējušas pie viesistabas durvīm kādā visai jautrā radu saietā.

"Nu kā veci cilvēki šitā var ālēties," nesaprašanā raustījām sīkos pleciņus, kad vecie bija vienojušies kādā skanīgā dziesmā. Šodien abām par to jāsmejas, jo tajās dienās mammas, krustmātes un tantes bija krietni jaunākos gados, nekā abas esam tagad. Un, paldies Dievam, vēl plinti krūmos neesam metušas un pie vecenēm, kurām par vienīgo sabiedrisko aktivitāti palikusi ņemšanās namu pārvaldēs, sevi pieskaitīt vēl negrasāmies.

Arī tā ir oda mammai. Optimismam un dzīvespriekam. Pārliecībai, ka vienmēr jebkurā brīdī viss var mainīties tikai uz labu.

Un dīvaini – ne jau ar vārdiem mammīte to mācījusi. Bet ar savu dzīvi, ar saviem klusajiem darbiem un piemēru, ka somiņā vienmēr jābūt lūpukrāsai, matiem kārtībā un degunam augšā!

Gunita Boka

  • Komentāri (2)
  • 0
+ skatīt visus Atlikušie simboli: 500

Pievieno komentāru

liepajniekiem.lv neatbild par rakstiem pievienotajiem komentāriem. Aicinām ievērot pieklājību, toleranci un iztikt bez rupjībām.

Portālā aizliegts ievietot:
- personas godu un cieņu aizskarošu, draudošu, apmelojošu informāciju;
-musināt uz rasu vai etnisko neiecietību;
-komentārus, kas neatbilst Latvijas Republikas likumdošanai;
- komerciāla rakstura informāciju vai jebkāda veida reklāmu un aģitāciju.

Noteikumu neievērošanas gadījumā, liepajniekiem.lv patur tiesības komentārus dzēst, slēgt iespēju komentēt un ziņot tiesībsargājošām iestādēm.

Uzmanību!!!
Lai mazinātu iespēju portālā manipulēt ar komentētāju viedokli un noskaņojumu, komentāri, kuru autori diskusijās piedalās ar vairākiem vārdiem, tiek iezīmēti pelēkā krāsā. Tā kā šis process ir tehnisks, ir iespējamas situācijas, kurās iekrāsotie komentāri var nebūt no viena autora, vai arī neiezīmētos komentārus rakstījusi viena un tā pati persona.

Viedokļi

Saistītās ziņas

Pamanīji neatbilstošu saturu? Būsim pateicīgi, ka par to informēsi mūs!