Latviju pāršalca ziņa, ka pazīstamā dzejniece un literāte Amanda Aizpuriete veikusi pašnāvības mēģinājumu, vai kā teica viņa pati: “Pavisam noteikti zinu, ka pienācis laiks atvadīties un tipināt prom.” Paldies Dievam un vērīgiem draugiem, Amanda tika laikus izglābta.

Neņemos spriest par apstākļiem un kratīt pamācošu kristieša pirkstu, jo labi zinām, ka izturības un izmisuma robežas mums katram savas. Arī ideāli, kamdēļ dzīvojam – ai, cik dažādi! Tomēr notiek tikai tas, kam lemts notikt. Arī dzejniecei. Acīmredzami – viņas prom tipināšanas laiks nebija un nav pienācis.

Kas bijis, tas aizgājis, un janvāra sākumā sarunā ar Amandu mani labā nozīmē satrieca gluži kas cits. Proti, viņas vārdi: “Ja vajadzīgas naktsmājas vai vieta, kur uz brīdi piemesties, mana dzīvokļa durvis vienmēr ir atvērtas. Apstākļi nav nekādi spīdošie, taču tēju vai kafiju un omleti brokastīs garantēju.” Opā! Un to saka cilvēks, kurš pavisam nesen pārcietis presonīgu traģēdiju un kura dzīves apstākļus pat grūti nosaukt par pieticīgiem. Cilvēks, kurš ir gatavs dalīties ar tāliem paziņām savā mazumiņā un liesajā maizes riecienā. Diemžēl tā vairs nav ikdienišķa parādība mūsu ikdienā. Visbiežāk gan jāsastopas ar situācijām, kad lepnā savrupmājā saimnieks nepiedāvā pat tasi karstas tējas.

Par ikdienu kļuvusi nežēlīga un rupja cīņa par naudu. Par to, cik ādas kurš kuram nu noplēsīs. Bieži tas ir arī vienkāršas izdzīvošanas jautājums, kad būtu grūti ko pārmest tajā iesaistītajiem. Un tomēr jāatzīst – šie kairinātāji grūž mūsu tā jau visai drūmo sabiedrības daļu vēl dziļākā agresivitātes, naida un žults purvā.

Un tieši tāpēc kā pie salmiņa gribas pieķerties cilvēcīgajam faktoram. Pie cilvēkiem, kuri dzīves ritumā nezaudē nenieka jaunības maksimālisma un jutības koeficienta. Pie cilvēkiem, kuri deg par savu lietu. Pie nesavtīgas labestības un sirsnības, kuru kultivēt un vairot ir arī mūsu, katra cilvēka, visuprimārais uzdevums.

Atguvusies no pārdzīvotā, dzejniece atzina, ka tagad rakstoties kā nekad agrāk. It kā būtu noņemts kāds neredzams vāks.

Esmu pilnīgi pārliecināta, ka jau tagad Amandas Aizpurietes devums latviešu, kā arī pasaules literatūrā, ir nenovērtējams un paliekošs. Taču acīmredzot tas vēl nebūt nav viss. Vēl plāns nav galā. Un ģēnijam nav izvēles klusēt…

Gunita Boka