“Nu, redzi, cik viegli tagad varēs izšķirties,” līksmi paziņoja kāds gaviļu pārņemts vīriešu kārtas paziņa, “naudu tik uz galda, un lieta darīta!” Šeit gan nācās karstgalvi mazliet atvēsināt, jo savā priekā tas bija palaidis garām ļoti būtiskas nianses – laulību pie notāra varēs šķirt tikai ar abu pušu piekrišanu un gadījumos, kad izpaliek jeb kādi strīdu jautājumi.

Vīriņš mazliet saguma, tomēr acīs skaidri bija jaušama cerību un apņemšanās dzirksts.

Šajā sakarā atmiņā atausa jau ar krietnu putekļu kārtu pārklājušies kaimiņmājas spraigie notikumi, kuri spilgti apliecināja, ka zīmogs pasē un juridiskās saites vien ir pakārtots jēdziens. Tā teikt – ko Dievs ir savienojis, to cilvēkam nebūs šķirt.

Kaut ārēji staltais Jānis atgādināja drošu un bezbailīgu vīru, savā būtībā tas bija bikls un kautrīgs. Gandrīz pat bailīgs. Un kā jau dzīvē nereti gadās – par savu laulāto draudzeni Jānis izvēlējās temperamentīgo un straujo Tamāru. Kura vēl savukārt pēc tautības bija krieviete. Kaut arī gods kam gods jaunajai sievietei – tā ātri iemācījās runāt un dzīvot latviski, respektējot vietu un tautu, kas tai devusi pajumti.

Pēc neilga laika jaunlaulāto ligzdiņa tika svētīta arī ar divām dvīņu meitenītēm. Dzīve ritēja savu gaitu, taču arvien biežāk kaimiņu mājas miers tika patraucēts ar visai skaļās tonalitātēs risinātiem ģimenes skandāliem. Kad kulminācija jau vairs nebija tālu un abi laulātie strīdā pamatīgi iekarsuši, nu jau paaugušās dvīnītes tika iestumtas pretim dzīvojošās Irmas dzīvoklī. Tālāk sekoja trauku šķindoņa un pamatīgs plaukšķis. Kā vēlāk atklājās, – tā bija Jāņa iknedēļas balva – kārtīga sievas pļauka strīda izskaņā. Vai arī scēnas fināls bija kārtīga itāļu kino cienīgs, vēsture un Irma klusē. Dabas vai sava iekšējā ritma vadīti, Tamāras un Jāņa strīdi norisinājās ar apskaužamu precizitāti – tieši reizi nedēļā. Bet nu cik tad viens vīra cilvēks tādu dauzīšanu var ciest! Un pēc vairākiem gadiem Jānis aizgāja pie Dainas. Klusas, kārtīgas un ļoti strādīgas latviešu sievietes. Tika nodibināta otra ģimene. Abiem cītīgi strādājot, tika iegādāts arī skaists un jauns žigulīt’s. Tiem laikiem liela ekstra! Piedzima arī dēliņš, un jaunā ģimene varēja savas dienas vadīt mierā un saticībā, ja vien…

Ja vien reizi nedēļā Jāņa braucamais nestāvētu pie Tamāras mājas un no dzīvokļa neskanētu ierastais troksnis ar finālam raksturīgo pļauku! Tādās reizēs Irma teica: “Nu re, Jānis pēc savas asuma dozes atkal klāt.”

Gunita Boka