Lai nodrošinātu ērtu vietnes izmantošanu un uzlabotu šīs vietnes veiktspēju un funkcionalitāti, mēs izmantojam sīkdatnes. Turpinot pārskatīt šo lapu, Jūs piekrītat sīkdatņu saglabāšanai Jūsu ierīces atmiņā. Turpināt Vairāk informācijas

Sestdiena, 14. decembris

Vārdadiena: Auseklis, Gaisma

Gunita Boka: Panākumu atslēga  (6)

Atslēgvārdi gunita boka | darbs

Foto: liepajniekiem.lv

Iespējams, ne vienam vien jau apnikusi tā teikt mūžīgā kladzināšana, ka lūk vecajā Eiropā – dzīves līmenis ir nesamērojami augstāks, cilvēku savstarpējās attiecības laipnas un pieklājīgas un arī iespējas daudz plašākas.

No vienas puses, šiem apgalvojumiem nevar nepiekrist un domāju, ka Latvijā nomainīsies vēl ne viena vien paaudze, līdz arī mēs varēsim teikt ko līdzīgu. Ja vien paši nesapratīsim, ka tomēr lielākā daļa atslēgu ir mūsu pašu rokās.

Vēl joprojām negribam un neprotam strādāt (lai neapvainojas darba rūķi, jo saprotams, ka runa nav par visiem Latvijas ļaudīm). Jā, diemžēl vēl un vēl nākas saskarties ar situācijām, kad tā teikt,  solīts makā nekrīt. Apsolīts tiek – darbiņš padarīts netiek. Un, kā atzina man pazīstama uzņēmēja, ar šādām situācijām viņai nākoties sastapties arvien biežāk. Tad piegādes kavējas, tad nenotiek vispār un turklāt bez jebkādiem paskaidrojumiem. Kad pats sāc meklēt rokās vainīgo, atbildes ir prātam neaptveramas un vienkāršas:" – Piedod, nepaspēju", "Piedod, nesanāca", utt. Lieki piebilst, ka šāda attieksme vecajā Eiropā ir vienkārši nepieļaujama. Un ja tāds retums arī gadīsies, tad bez šaubām tā būs pēdējā reize, pēdējā diena darboņa karjerā.

Arī savstarpējās attiecībās valda līdzīgs purvs. Nu pasakiet man, kas traucē cilvēkiem viens otram uzsmaidīt? Kas traucē vīram kā ozolam atbrīvot vietu sievietei sabiedriskajā transportā? Kā tas notiek tajā pašā Eiropā, kur vīrietis, jau dāmu ieraugot, vārda tiešā nozīmē lec kājāsun piedāvā apsēsties. Turpretī mūsu brašuļi savās vietās aizrautīgi pēta garāmslīdošos kokus (tieši divreiz dienā. No rīta un vakarpusē mājup dodoties. Taču kāda jauna nianse jau var gadīties vienmēr!), pat ja pie stangas pieķērusies līgojas jau māmulīte gados cienījamos. Un kamēr paša mamma, paša ģimenē šim puisietim nemācīs elementārās, bet ļoti svarīgās lietas, nekas, absolūti nekas nemainīsies. Vairumā gadījumu.

Un tāpēc es no visas sirds priecājos par tiem izņēmumiem, kas ir atraduši savu nišu tepat mūsu zemītē darba jomā un sekmīgi tajā darbojas, gan par tiem puišiem, kas atdod savu vietu autobusā bez minstināšanās un šaubām. Un tajā brīdī pateiksim viņiem paldies!

Tik daudz mēs spējam un varam ietekmēt, bet savstarpējo noskaņojumu tas noteikti uzlabos. 

  • Komentāri (6)
  • 0
+ skatīt visus Atlikušie simboli: 500

Pievieno komentāru

liepajniekiem.lv neatbild par rakstiem pievienotajiem komentāriem. Aicinām ievērot pieklājību, toleranci un iztikt bez rupjībām.

Portālā aizliegts ievietot:
- personas godu un cieņu aizskarošu, draudošu, apmelojošu informāciju;
-musināt uz rasu vai etnisko neiecietību;
-komentārus, kas neatbilst Latvijas Republikas likumdošanai;
- komerciāla rakstura informāciju vai jebkāda veida reklāmu un aģitāciju.

Noteikumu neievērošanas gadījumā, liepajniekiem.lv patur tiesības komentārus dzēst, slēgt iespēju komentēt un ziņot tiesībsargājošām iestādēm.

Uzmanību!!!
Lai mazinātu iespēju portālā manipulēt ar komentētāju viedokli un noskaņojumu, komentāri, kuru autori diskusijās piedalās ar vairākiem vārdiem, tiek iezīmēti pelēkā krāsā. Tā kā šis process ir tehnisks, ir iespējamas situācijas, kurās iekrāsotie komentāri var nebūt no viena autora, vai arī neiezīmētos komentārus rakstījusi viena un tā pati persona.

Viedokļi

Saistītās ziņas

Pamanīji neatbilstošu saturu? Būsim pateicīgi, ka par to informēsi mūs!