Manu uzmanību piesaistīja portālā veiktā iedzīvotāju aptauja par kapu svētku nozīmi. Tā šajā virzienā lika aizdomāties arī man. Jā, patiesi – vasaras otrajā pusē un it īpaši augustā vairumā Latvijas kapsētu tiek atzīmēti kapu svētki.

Cik man ir gadījies būt klāt, gribas atzīmēt tieši tā – svētki, nevis raudamās un vaimanājamās dienas. Tāpēc patiesi nopriecājos, ka lielākā daļa respondentu šo tradīciju vērtē kā saglabājamu un visnotaļ atbalsta gan savā rīcībā, gan domās. Ateisti, māņticīgie un vēl dažnedažādi domājoši pilsoņi ir bijuši visos laikos, pie visām valdīšanām, un tā tam jāpaliek.

Vissirsnīgāk kapu svētki, man šķiet, tiek svinēti skaistajās un mierīgajās lauku kapsētās, uz tiem, kā likums, sabrauc tuvi un tāli radi, populāri un nepopulāri, lai atkal no jauna redzētos, patērzētu un vienkārši būtu kopā. Dzīvo svētki, uz kuriem mūs pulcē tie, kas vairs šīs takas nemin.

Vecākā gadagājuma ļaudis gan pavīpsnā – kas tagad par svētkiem. Agrākajos laikos – tās tik bija balles, ar pūtējiem un jautriem dančiem, kas dažam labam pilsētniekam beidzās ar uzsistu aci, ja pārāk karsti bija iekārojis meiču, uz kuras sirdi jau pretendēja kāds no ciema brašuļiem. Kas līdzīgs vēl joprojām notiekot Latgalē un arī Vidzemes novados, taču klātienē pārliecināties par to nav bijusi iespēja.

Mani vecvecāki mūža mājas raduši šeit pat Kurzemē – mazā piekrastes ciematiņā uz Rucavas pusi. Un tas svētdienas rīts, kad, sakāpuši automašīnās, dodamies virzienā pa Nīcas šoseju, mani fascinē gadu no gada. Var jau vīpsnāt par sentimentu un citām pārjūtīgām būšanām, taču mani patiesi aizkustina lauku ļaudis. Sieviņas – baltiem, sīkpuķītēm klātiem lakatiņiem galvā, adītās jakās ar divrindu pogām un sastrādātajās rokās turot grozus, kurus piepilda iepriekšējā vakarā saceptie pīrāgi, kotletes un arī malks stiprākas lāses.

Vīri – spīdīgām naģenēm, nevarēdami sagaidīt, kad tiks izdziedātās mācītāja noliktās peršiņas no melnās dziesmu grāmatas, viltīgi izslīd aiz kapsētas vārtiņiem pēc trešā āmen – visticamāk, kā iepriekš norunāts.

Un pēc nieka stundas, kad godam būs aizvadīta oficiālā daļa, tuvējā pļava aiz kapsētas vārtiem jau vibrēt vibrēs no ļaužu smiekliem un valodām, kuri piemetušies turpat uz zemes pie balti izklātajiem galdautiem un bagātīgajiem mielastiem svinēs dzīvi.

Gunita Boka