Lai nodrošinātu ērtu vietnes izmantošanu un uzlabotu šīs vietnes veiktspēju un funkcionalitāti, mēs izmantojam sīkdatnes. Turpinot pārskatīt šo lapu, Jūs piekrītat sīkdatņu saglabāšanai Jūsu ierīces atmiņā. Turpināt Vairāk informācijas

Otrdiena, 15. oktobris

Vārdadiena: Eda, Hedviga, Helvijs

Hanss Martins Jensons: Gaisma apkārt un mūsos  (18)

Atslēgvārdi advente | Hanss Martins Jensons | garīdzniecība | advents

Foto: Publicitātes

Advents no latīņu vārda "adventus" nozīmē atnākšana. To skaidro tā, ka Dievs ienāk pasaulē caur savu dēlu Jēzu Kristu. Tas nav vienkāršs bērns, bet gan Dieva dēls, kas iemiesojas un kļūst par cilvēku. Kā Ziemassvētkos tiek dziedāts: "Dievs ar mums". Dievs kļuvis taustāms, gandrīz redzams.

Advents mums baznīcā ir gaidīšana. Līdzīgi kā Marijai, kas bija gaidībās, – viņa gaidīja piedzimšanas brīdi. Mēs gaidām to kopā, lai atkal svinētu dzimšanas notikumu.

Mūsdienās ļoti daudzas lietas kļuvušas komerciālas. Raksturīgs ir tas, ka mums kļuvis grūti gaidīt. Mēs gribam visu uzreiz, ko savā ziņā pieprasa laikmets, kurā dzīvojam. Bet Adventa laiks mums tieši māca gaidīt un sagatavoties.

Baznīcā ir atšķirīga svinēšanas kultūra. Advents ir kristiešu liturģiskā gada sākums. Mums nekas nebeidzas ar 25.decembri, bet tikai sākas. Kristus piedzimšanas svētki sākas 24.decembra vakarā un ilgst vismaz līdz 6.janvārim. Mums ir dota iespēja lielajam notikumam sagatavoties, to nosvinēt un pēcāk arī nodoties pārdomām. Manuprāt, pēdējais posms – atsvēte – ir ārkārtīgi svarīgs. Jo līdz tam noticis tik daudz, tik daudz esam uztvēruši, nepaspējot visu apdomāt.

Adventā viena no svarīgākajām tēmām ir gaisma. Kristus par sevi saka: "Es esmu pasaules gaisma".

Jo viņš ir nācis no debesīm, un aicina nest šo gaismu pasaulē. Baznīcai ir dubultā izpratne par gaismu – tā liecina gan par Kristu, gan par to, ka esam aicināti sevī nest šo gaismu pasaulē, – ar savu attieksmi, darbību. Tāpēc arī dažkārt mūs dēvē par gaišajiem cilvēkiem. Saskata mūsos gaišumu, kaut ko tādu, kas nav no mums pašiem, bet gan no Dieva.

Ja runājam par 25.decembri, tad patiesībā mēs nemaz nezinām, vai Jēzus Kristus ir precīzi piedzimis šajā dienā. Datums nav fiksēts. Bet tas labi sakrīt arī ar tumšo laika periodu. Piedzīvojam fizisko gaišumu, prieku, ienākot Kristum, gaismai, mūsu dzīvē. Savā ziņā ārējie apstākļi mums palīdz runāt par šīm garīgajām lietām. Arī domāt pārnestā nozīmē, ka gaismas iedegšana ir, lai atgādinātu par citu realitāti. Mums jau ir vajadzīga ne tikai saules gaisma, bet arī cita gaisma. Baznīcā runājam, ka "Dieva vārds ir manu kāju spīdeklis", lai zinātu, kur savā dzīves ceļā iet.

Es Adventa laikā novēlu apstāties, lai ieraudzītu būtiskāko. Sadraudzību ne tikai ar cilvēkiem, bet arī Dievu. Skatoties uz krustu, tas mums atgādina skatīties arī uz augšu, ne tikai līdzcilvēkiem. Kad mums ir šī sadraudzība, tad arī mūsu savstarpējās attiecības kļūst citādas. Mūsos ienāk miers, sastopamies ar savu radītāju, debesu Tēvu.

Tas, ka Dievs sūta savu dēlu, – tā ir mīlestības izpausme. Viņš mūs mīl, tāpēc pazemojas un kļūst par cilvēku, kas uzņem pasaules ļaunumu, un dod mums cerību uz mūžīgo dzīvību. Dzīve zemes virsū vairs nešķiet nolemta. Šobrīd ir sajūta, ka cilvēki Latvijā par likteni runā kā par kaut kādu nolemtību.

Neticīgajiem iesaku būt atvērtiem. Esiet atvērti tam, ka ir kaut kas vairāk par taustāmo dimensiju, kurā šobrīd dzīvojam.

Iesvētības kursos parasti jautāju, vai jūs varat redzēt mīlestību? Mīlestību pašu par sevi redzēt nevar, bet mēs visi vairāk vai mazāk ticam mīlestībai. Un tas ir tādēļ, ka tā izpaužas attiecībās. Arī vēju mēs neredzam, bet tā sekas redzam – kustas lapas, viļņojas ūdens utt.

Aicinu cilvēkus apstāties un ieraudzīt, ka ir garīgā pasaule. Atvērt izpratni par to, ka dzīve ir kaut kas vairāk par miesu un dvēseli. Ir arī gars. Esam saistīti ar kaut kādiem augstākiem spēkiem. Brīdī, kad nonākam izmisuma situācijā, ko parasti sakām: "Ak, Dievs, palīdzi!" Un šie vārdi nāk pāri lūpām arī neticīgajiem, norādot uz to, ka mūsos ir ielikts kaut kas tāds, kas stāv mums pāri.

Attiecībā uz novēroto, ka Ziemassvētku laikā baznīcu meklē tie, kas ikdienā te nenāk, gribu teikt: labāk tā, nekā nekad. Lai arī varbūt kādam nāciens var būt nenopietns, tāds – pa jokam, tas var mainīt cilvēka dzīvi. Aiz tobrīd dievnamā skanošās skaistās mūzikas, īpašās atmosfēras aizdomājieties vēl tālāk. Ticība nav domāta kaut kādām interešu grupām, tā nav luksusa lieta, bet daļa no mūsu eksistences, ko nozīmē būt cilvēkam. 

Hanss Martins Jensons, Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas Liepājas bīskaps

  • Komentāri (18)
  • 0
+ skatīt visus Atlikušie simboli: 500

Pievieno komentāru

liepajniekiem.lv neatbild par rakstiem pievienotajiem komentāriem. Aicinām ievērot pieklājību, toleranci un iztikt bez rupjībām.

Portālā aizliegts ievietot:
- personas godu un cieņu aizskarošu, draudošu, apmelojošu informāciju;
-musināt uz rasu vai etnisko neiecietību;
-komentārus, kas neatbilst Latvijas Republikas likumdošanai;
- komerciāla rakstura informāciju vai jebkāda veida reklāmu un aģitāciju.

Noteikumu neievērošanas gadījumā, liepajniekiem.lv patur tiesības komentārus dzēst, slēgt iespēju komentēt un ziņot tiesībsargājošām iestādēm.

Uzmanību!!!
Lai mazinātu iespēju portālā manipulēt ar komentētāju viedokli un noskaņojumu, komentāri, kuru autori diskusijās piedalās ar vairākiem vārdiem, tiek iezīmēti pelēkā krāsā. Tā kā šis process ir tehnisks, ir iespējamas situācijas, kurās iekrāsotie komentāri var nebūt no viena autora, vai arī neiezīmētos komentārus rakstījusi viena un tā pati persona.

Viedokļi

Saistītās ziņas

Pamanīji neatbilstošu saturu? Būsim pateicīgi, ka par to informēsi mūs!