Ja valdībā un Saeimā pieņems jau konceptuāli atbalstītos grozījumus likumdošanā, nākamajā mācību gadā skolā būs jāsāk iet sešus gadus veciem bērniem. Taču tas līdzi nes veselu virkni neatbildētu jautājumu un problēmu, kurām pagaidām vēl neviens nedomā risinājumu.

Valsts izglītības satura centrs jau gandrīz pabeidzis darbu pie programmas projekta pirmklasnieku mācīšanai. Labi, ka ministrijā ļaudis sapratuši, ka sešgadīgu bērnu nevar tā vienkārši nosēdināt 1. klases solā un likt viņam mācīties visu to, ko mācās septiņgadīgi bērni. Būšot īsākas nodarbības, ko par mācību stundām nevarēšot saukt. Tajās ar rotaļu palīdzību mācīšot lasīt, rakstīt, skaitīt, atņemt un saskaitīt no 1 līdz 10. Dažu mācību priekšmetu apguve gan notikšot otrajā semestrī, lai bērns sāktu piemēroties mācībām 2. klasē. Tas savukārt liek domāt, ka jāmainās arī izglītības programmai pārējās klasēs. To apstiprina arī ministrijā. Izmaiņas izglītības saturā būšot līdz pat 6. klasei. Un tās speciālisti paredzējuši izstrādāt vēl šogad. 7. klasē bērni sākšot mācīties pēc līdzšinējās programmas.

Taču te rodas jautājums – ja grozījumi likumdošanā vēl nav pieņemti, kāpēc ir jāizstrādā jauns izglītības saturs? Un ja nu grozījumus nepieņems? Tad izrādīsies, ka vesela komanda cilvēku vairāk nekā pus gadu ir strādājusi velti. Un par to, protams, ir maksāta alga. Jādomā, ka šai gadījumā Izglītības un zinātnes ministrijai ir zināms – izmaiņas likumdošanā noteikti pieņems.

Tāpat interesants ir ministrijas apgalvojums, ka sākotnēji ideja par bērnu apmācību 1. klasē no sešu gadu vecuma nākusi no pašvaldību puses. Latvijas Pašvaldību savienības mājaslapā pieejamā informācija rāda, ka šāds rosinājums tiešām bijis, taču IZM pārstāve uz to atbildējusi apmēram tā – darbs pie sešgadīgo bērnu apmācības programmas un 1. klases vielas kompilēšanas jau notiek. Tātad pirmsākumi meklējami citur. Kur?

Vēl mani interesē, vai tiešām šajā laikā ir nepieciešami papildu izdevumi. Jo tie būs nepieciešami, lai apmācītu 2000 pedagogus strādāt pēc jaunās programmas, lai atbilstoši iekārtotu mācību telpas un nopirktu vajadzīgos mācību materiālus un inventāru. Izglītības programmas projekts paredz, ka pirmklasniekiem nevajadzēs mācīties, sēžot solā. Tādēļ programmu varēs apgūt arī bērnudārzos. Savukārt, ja pašvaldībaz nolems 1. klasi izvietot skolas telpās, tai būs jādomā, ko mainīt ar soliem un krēsliem piepildītajā telpā. Būs jānodrošina arī atpūtas stūrītis un jāizpilda virkne citu normatīvu, lai telpa būtu piemērota pirmklasnieku apmācībai. Tātad atkal būs izdevumi.

Vēl viena lieta – ir taču bērni, kuriem šogad ir seši gadi un kas skolas gaitas sāks tikai nākamgad, kā to paredz pašreizējā likumdošana. Vai viņi arī apgūs lasīšanu rotaļājoties? Vai varbūt viņi mācīsies pēc tagadējās 1. klases programmas? Amatpersonas atzīst, ka pagaidām par to vēl tiek domāts. Taču tiek pieļauts, ka lauku skolās ar nelielu audzēkņu skaitu bērni varētu mācīties pēc vienota standarta. Izklausās pēc kārtējā haosa izglītības sistēmā.

Un ir vēl viens jautājums – ko tas sešgadīgais bērns darīs pēc tam, kad viņam beigušās nodarbības. Teorētiski vecākiem vai kādai citai uzticības personai viņš no skolas ir jāaizved mājās. Bet ko viņš tur viens pats darīs dienas vidū, ja mamma un tētis vēl strādā? Pagarinātās dienas grupas taču daudzviet līdzekļu taupības nolūkos ir likvidētas. Septiņgadīgam bērnam tādā ziņā var uzticēties mazliet vairāk, lai gan, protams, arī dzirdēts par gadījumiem, kad mājās tiek uzrīkota ballīte un saaicināti ciemos klasesbiedri.

Tās ir tikai dažas no pārdomām, kas rodas, kārtējo reizi lasot ziņas par skolas gaitu uzsākšanu no sešu gadu vecuma. Ministrija uz visiem jautājumiem pagaidām atbildes nespēj sniegt.

Ilze Šķietniece,
laikraksta “Kurzemes Vārds” žurnāliste