Biju domājusi, ka šoreiz LNT, “Swedbank” un ziedot.lv rīkoto pasākumu “Labestības diena” neskatīšos. Ne jau tāpēc, ka neatbalstītu. Ne jau tāpēc, ka negribētu ziedot kaut vienu latu. Bet tāpēc, ka emocionāli smagi.

Ļoti, ļoti smagi redzēt, ka ir tik daudz slimu bērnu, kas atkarīgi tikai no viena – līdzcilvēku atsaucības.

Katram no viņiem savs līdz šim tik īsās dzīves stāsts, pilns sāpju, ciešanu un moku. Un tomēr visi šie bērni ir prieka un cerību pilni. Viņiem ir savi sapņi, savas vēlmes un iegribas tāpat kā ikvienam no mums. Viņi un viņu vecāki nav padevušies likteņa sitienu priekšā. Un negatavojas padoties. Tāds spēks viņu acīs un sirdī! Tikai tāds, kam akmens sirds vietā to var noskatīties, slepus vai pavisam atklāti nenobirdinājis ne asaru. Prieka, līdzjūtības, skumju… Vārdos neizsakāmu emociju asaru.

Patiesībā es ļoti baidījos, ka šajā daudziem finansiāli grūtajā laikā neizdosies savākt pat tos gandrīz 70 tūkstošus latu, kas nepieciešami, lai palīdzētu Lakijai dzirdēt, Aleksam staigāt, Verai Marijai redzēt un Annai Aļonai dzīvot. Bet mēs izdarījām daudz vairāk!!! Mēs palīdzējām visiem tiem 55 bērniem, kuri ar portāla ziedot.lv starpniecību bija lūguši palīdzību. Saziedotā summa gandrīz četras reizes pārsniedza to, kuru pasākuma rīkotāji bija cerējuši savākt – vakar vēlā vakara stundā ziedojumu apjoms sasniedza 272,6 tūkstošus latu. Un tas mani dara lepnu. Jā, ir grūti, jā, reizēm daudziem nav, par ko nopirkt maizi, bet ne jau viena lata dēļ kāds no mums, kas var skatīties televīziju un kam kabatā vai uz galda atrodas telefons, paliks nepaēdis.

Santīms pie santīma, lats pie lata, un mēs visi kopā esam izdarījuši tik daudz! Vai tā nav lieliska sajūta – apzināties, ka esi devis kaut nelielu artavu, lai kāds atgūtu redzi, dzirdi, spēju staigāt vai pat dzīvot?!

Ilze Šķietniece,
laikraksta “Kurzemes Vārds” žurnāliste