Garās brīvdienas ir klāt. Lielākā daļa ļaužu četras dienas varēs vadīt nesatricināmā mierā. Varēs baudīt pavasari pilsētā, cik nu tas iespējams, vai izbraukt uz lauku mājām, vai apciemot radus un draugus otrā Latvijas galā. Tiem, kuriem lieli pārbraucieni neiet pie sirds vai tādus maciņš īsti nespēj panest, iespējas izklaidēties ir arī tepat. Var, piemēram, doties uz tirgu iepirkt pirmos pavasara dārzeņus vai mēģināt pats ko iesēt.

Iespējams, tagad cenas ir kritušās, bet vēl pagājušajā nedēļā Pētertirgū buntīte redīsu maksāja 60 santīmu. Turpat koši zaļi un ļoti kārdinoši uz letes stāvēja lapu salāti, kuru cenu gan apzināti nenopētīju. Tos tagad pirkt būtu pārāk liela greznība.

Taču, iegādājoties pirmos dārzeņus, tāpat kā visus nākamos, jābūt uzmanīgiem. Vēl aizvien tirgū darbojas krāpnieki, kurus nu jau gadiem nekādi neizdodas izskaust. Viņi stāsta, ka redīss, zemene vai burkāns nācis no kādas saimniecības Nīcā, Rucavā vai Tadaiķos, lai gan patiesībā audzis plašajos Spānijas un Nīderlandes laukos.

Taču varbūt šīs brīvdienas ir īstais laiks, lai kaut ko iesētu kastītē un pēc tam izstādītu dobē. Pavisam nesen taču visi masveidā burkās likām sīpolus un gaidījām pirmos lociņus. Un izauga! Un nebija jātērē ne santīma par zaļumiem pie kartupeļiem. Neliels, bet tomēr ietaupījums.

Pērn pimroreiz savārīju zemeņu zapti, un izdevās labum labā. Vēl tagad ēdam, kad sakārojas ko garšīgu, bet nekā cita mājās nav. Šogad esmu apņēmusies iemarinēt gurķus. Bail pat padomāt, cik sezonas laikā par tiem esmu atstājusi veikalā.

Gan jau šogad ne viens vien pilsētnieks sasparosies ko iestādīt vai iesēt, jo izaudzēt pašam taču ir lētāk nekā nopirkt gatavu veikalā. Nav ko kautrēties, mums, latviešiem, zaļie īkšķīši ir!

Ilze Šķietniece,
laikraksta “Kurzemes Vārds” žurnāliste