Es zinu, ka māmiņalga pareizi jāsauc par vecāku vai bērna kopšanas pabalstu, jo mājās ar jaundzimušo mēdz sēdēt ne tikai mammas, bet arī tēvi. Tik tālu dzimumu līdztiesības principi valstī īstenoti. Tomēr es atļaušos to saukt šajā stereotipiskajā vārdā, jo manā draugu, radu un paziņu lokā nav neviena vīrieša, kas izmantotu šo iespēju.

Piketā oktobra beigās tika pieprasīts, lai māmiņalgas izmaksas periods tiktu pagarināts līdz brīdim, kad bērns sasniedz trīs gadu vecumu. Beidzot esmu priekš sevis nodefinējusi, vai to atbalstu. Vairāk nē, nekā jā, kaut pašai ir pusgadu vecs mazulis.

Labklājības ministrija uzskata, ka “šādu normu ieviešana neveicina vecāku atgriešanos darba tirgū”. Gads esot maksimālais periods, ko persona var atļauties nestrādāt, būtiski nezaudējot profesionālo kvalifikāciju. Bērnu un ģimenes lietu ministrija savukārt uzskata, ka šis arguments ir diskutabls. Cilvēkiem esot jādod iespēja pašiem pieņemt lēmumu – strādāt algotu darbu vai audzināt bērnu pašam 24 stundas diennaktī.

Protams, labklājības ministres Ivetas Purnes bažas par iespējamajiem draudiem darba tirgum ir visnotaļ uzjautrinošas. Esmu pārliecināta, ka māmiņalgas izmaksas perioda pagarināšanas gadījumā darba tirgus neciestu gan. Jau tagad neskaitāmas sievietes izmanto iespēju strādāt un reizē saņemt māmiņalgu. Līdz ar to cieš nevis darba devēji un profesionālā kvalifikācija, bet gan valsts maks, jo tam jānodrošina pabalsta izmaksa neatkarīgi no citiem faktoriem.

Cita lieta, ja runa ir par to, ka valsts un pašvaldības nespēj nodrošināt pietiekami daudz vietu bērnudārzā, lai rindā nebūtu jāpieraksta jau tikko dzimis mazulis un pēc tam gadiem jāgaida viņa kārta. Ja pabalsts ir kā kompensācija par to, ka jāalgo aukle vai bērns jālaiž privātajā dārziņā, tad tam būtu nepieciešams cits nosaukums un diferencēta piešķiršanas kārtība.

Teorētiski, protams, var būt situācija, ka gada vecumu sasniedzis bērns jāuztur par 30 latiem, jo nav ne otrās puses, ne pašas mammas vai vecāsmātes, kas vientuļo māti atbalstītu finansiāli un morāli. Taču par to jādomā jau, mazuli radot un laižot pasaulē. Nav vairs tie laiki, kad visu atbildību par bērna audzināšanu var uzkraut valdošajai varai.

Turklāt Latvija esot vienīgā valsts Eiropā, kur reizē var saņemt māmiņalgu un strādāt, to nezaudējot. Es lepojos ar šādu savas valsts likumdošanu. Un domāju, ka ar to jau gana. Vismaz pagaidām. Neuzskatu, ka situācijā, kad visiem jāsavelk josta, ir jāpieprasa māmiņalga līdz bērna trīs gadu vecumam.

Ilze Šķietniece,
laikraksta “Kurzemes Vārds” žurnāliste