Jau iepriekš esmu iztirzājusi dažādas iespējas ietaupīt uz sadzīves vajadzībām, komunālajiem maksājumiem, bet nu beidzot arī pati ķēros pie lietas. Tāda neliela taupības ābece manā gaumē.

Lai maksa par dzīvokļa īri un komunālajiem pakalpojumiem būtu mazāka, ar malku apkurināma mājokļa vietā izvēlējos pārcelties uz dzīvi Grobiņā. Pirmkārt, saimniekam par īri jāmaksā ne vairs 80, bet 50 latu. Otrkārt, dzīvoklī nav plaša koridora, līdz ar to kvadratūra mazāka un par siltumu arī mazāk salecas. Treškārt, uzstādīts boileris, līdz ar to nav izdevumu par karstā (patiesībā knapi silta) ūdens uzsildīšanu un mistiskiem zudumiem kā Liepājas dzīvoklī.

Zaudējumu nav arī attiecībā uz ceļa izdevumiem. Braucot ar autobusu no Grobiņas līdz Liepājai, jāmaksā 40 santīmu, tieši tikpat, cik iepriekš maksāju par braukšanu uz darbu un mājās ar mikroautobusu. Turklāt ceļā pavadu tikai piecas minūtes vairāk, nekā dzīvojot Liepājā.

Vēl viens vērtīgs ieguvums ir nauda, ko mēnesī izlietojām par degvielu. Tagad gan vīram darbs tuvāk, gan uz laukiem Durbē aizbraukt ātrāk.

Protams, ir arī savu mīnusi. Mājās gaisa temperatūra ir par pāris grādiem zemāka nekā līdzšinējā dzīvoklī. Maz vietas ir gan koridorā, gan vannasistabā, gan virtuvē. Bet aiz sienām darbojas mazpilsētas sindroms. Nevienā no iepriekšējiem Liepājas dzīvokļiem kaimiņi ne ausu neklapēja, ka no jauna kāds ievācies. Arī pati tikai pēc gada beidzot pamanīju, kādi cilvēki dzīvo mitekļos virs, zem un blakus manējam. Grobiņā kaimiņi jau pirmajā dienā klauvēja pie durvīm, lūdza ieskrūvēt lampiņu kāpņu telpā, maniem radiem, pa durvīm ārā ejot, apvaicājās, vai šie būtu tie jaunie iemītnieki utt. Tas patiesībā pārsteidz, jo domāju, ka Grobiņa ir gana liela pilsēta, lai tur šādas intereses par katru jaunu iedzīvotāju nebūtu. Toties ir cita lielo pilsētu nelaime – bomži, kas urķējas pa atkritumu konteineriem laikā, kad, veroties ārā pa logu, pusdienoju vai vakariņoju.

Tomēr, kad maka biezums ir ļoti no svara, emocionālais diskomforts piekāpjas fiziskās labsajūtas priekšā. Jo diez vai kaimiņu vienaldzība, veikali, silts dzīvoklis un skats uz jūru spēs līdzēt, ja neapmierināti kurkstēs vēders. Ir paziņas un draugi, kas vaicā, vai tas bija sirds lēmums, vai tā vajadzēja rīkoties. Jā, vajadzēja. Ir lietas, kas jāpiecieš, kamēr atkal pienāks labāki laiki. Un to ir vieglāk izdarīt, ja zini, kā vārdā to dari.

Ilze Šķietniece,
laikraksta “Kurzemes Vārds” žurnāliste