Ar to vien, ka Ziemassvētki atbrauc kā egle uz auto jumta bagāžnieka ģimenes mājokļa lielākajai istabai vai kā instalāciju krava pilsētas centram komunālo institūciju smagajā transportā, īstā svētku sajūta nav uzburama. Neba sniega sega vai sarkano datumu virtene kalendārā to sarūpē, nedz arī nodrillētie džinglbeļļi medijos vai grūti caurejamās rotājumu kaudzes lielveikalu pārtikas nodaļās. Pat ne piparkūku pilsēta. Tie ir tikai ārišķīgi stimulējoši līdzekļi, lai gan nenoliedzami – rosinoši, iedvesmojoši un teju uzjautrinoši.

Tomēr sirds, kas patiesā Ziemassvētku priekā vieglprātīgi pāragri salēcās jau pie pirmā uzkritušā, nu jau sen aizmirstā sniedziņa, valstiski un reliģiski noteiktās klusās nakts tuvumā samulsusi klusē. Un vēl cītīgāk ietiepjas, kad no rīta izlasu drauga e-vēstulē rindas par sapni, kas norādījis, ka gadiem ilgi koptās tradīcijas jāturpina. Iepriekšējā vakarā biju sajūsmā, kad dzirdēju par līdzīgo nevēlēšanos nedz ņemt, nedz dot tikai aiz pienākuma un labprātāk par iztērēto sev vajadzīgo iegādātu pats. Nevis nesaprotami kur liekamo – dāvināšanas drudža azartā pirkto! Pēc teikuma: “It kā jau saprotu, ka nevienam nav nekāda prieka par manis sameklēto dāvaniņu, bet laikam prieks jāmeklē tanī procesā, kad domā par otru cilvēku…” tā kā nokaunos, taču atģidusies atbildu: “Labi, ka Tavas domas par mani nav atkarīgas no mantas zem egles!” Atkal drauga izvēle krita kuplas ģimenes apgādāšanā ar krāmu kalniem tā vietā, lai, piemēram, sarunātu pabūt kopā pie mielasta galda, kas klāts no katra radu ciemiņa gatavotā, līdzpaņemtā Ziemassvētku garduma. Eglītes pakājes pilnību atstājot vien tiem, kas raksta vēstules salavecim.

Laikmetā, kad tirgotāju taures tiražē otram sagādātu labsajūtu, mērāmu pretim saņemamā labuma atgriezeniskumā, šķiet, atklātība ir visskaistākā dāvana. Kopēja vienošanās nezaudēt enerģiju liekā iepirkšanās seansā ir daudz vērtīgāka par atrakstīšanās steigā nopirktu spožu gruzi. Izbaudot drauga, mīļotā cilvēka vai tuvinieka iekšēji īpašāko klātbūtni, varbūt sagaidīsi atnākam īstāku svētku sajūtu!

Indra Ķempe, arhitekte, publiciste, www.A4D.lv
portālam liepajniekiem.lv