Par ko liecina skandalozā grāmata “Tiesāšanās kā ķēķis”? Pirmais – Latvijā iespējama nesankcionēta, nelikumīga privātu sarunu noklausīšanas, un, spriežot pēc presē esošajām ziņām, atrast vainīgo nebūs iespējams. Otrais – tiesu sistēmā iespējami ētikas normu pārkāpumi.

Telefonsarunu vai cita veida sarunu noklausīšanās dienesta kabinetos nav nekas jauns. Šis paņēmiens nāk vēl no padomju laikiem. Atceros, kad strādāju milicijā, tad ikviens runāja par to, ka mūsu kabinetos iespējama noklausīšanās. Cits citu brīdināja, ka tas iespējams it kā caur radiotranslācijas iekārtām. Pieļauju, ka galvenais mērķis toreiz bija kādu pieķert pretpadomju aģitācijā vai cita veida noziedzīgās darbībās. Likās, ka tagad, kad dzīvojam tiesiskā valstī, šādi gadījumi ārpus likumā atļautās kārtības un nosacījumiem nav iespējami. Izrādās – esam kļūdījušies.

Lasot žurnālista Lato Lapsas komentārus, saprotu, ka vēl sekos citas publikācijas. Un saprotu premjera Aigara Kalvīša pamatotās bažas, ka varētu būt nesankcionēti noklausītas arī citu amatpersonu sarunas.

Grāmatu esmu pāršķirstījusi, bet neesmu izlasījusi pat desmito daļu. Acīs iekrita, ka publicētas ļoti daudzas Arņa Gūtupa personiska rakstura privātas sarunas. Ja tās patiešām ir advokāta Andra Grūtupa sarunas, tad tāda ielaušanās kādas personas privātajā telpā un sarunu publiskošana, ja vien sarunu laikā netiek runāts par kriminālnozieguma veikšanu, ir rupjš cilvēktiesību pārkāpums. Diemžēl neesmu dzirdējusi nevienu cilvēktiesību pārstāvju komentāru par to. Andris Grūtups taču nav tikai advokāts, viņš pirmkārt ir vienkārši cilvēks, kuram bez darba ir arī personiskā dzīve. Grāmatā publiskotas arī advokāta sarunas ar viņa klientiem. Tas arī ir likuma pārkāpums. Pieļauju, ka sekos tiesas procesi – no klientu puses.

Vislielākais skandāls saistās ar tiesu sistēmu. Bez tiešiem pierādījumiem runāt par kaut kādām korupcijas iespējām ir nepamatoti. Runāt varētu par ētiskas dabas pārkāpumiem no tiesnešu puses. Latvijas Tiesnešu ētikas kodekss nosaka, ka tiesnesim jābūt neatkarīgam, tā rīcībai jābūt godprātīgai. Tiesnesis nedrīkst pieļaut, ka jelkādas attiecības varētu ietekmēt tiesneša rīcību tiesas spriešanas laikā, nedrīkst pieļaut tāda iespaida rašanos, it kā kāda persona atrodas īpašā stāvoklī, kas ļauj ietekmēt tiesnesi. Taču nevar aizliegt juristiem savā starpā sarunāties, ja vien tas neskar konkrētas lietas un to nolēmumus. Bez tam, izdarot secinājumus par konkrētām sarunām, jābūt ļoti uzmanīgam, jo no sarunu teksta saprotams, ka tās ir koriģētas, vietām publicēti tikai sarunu fragmenti. Domāju, ka tikai pēc izmeklēšanas būs tiesības lemt par to, vai tiesneši ir vai nav pārkāpuši likuma normas.

Vācijā piemēram, ir normāla prakse, ka tiesnesis zvana advokātam, apspriež lietu. Redzot, cik perspektīvs ir vai nav lietas iznākums, tiek nolemts par lietas virzību. Tiesas sēdes zālē ir arī telefons, un sēdes laikā iespējams piezvanīt procesa dalībniekam, kurš, piemēram, kavējas. Kad kādā no semināriem ieminējos Vācijas kolēģiem, ka pie mums tas nav iespējams, jo Latvijā tiesnešiem tad draudētu atbrīvošana no darba, viņi bija izbrīnīti.

Ingrīda Junghāne,
Kurzemes Apgabaltiesas tiesnese