Pirms 100 gadiem pirmais vēlētais parlaments Latvijā bija Satversmes sapulce. Tās priekšsēdētājs bija Jānis Čakste, kurš ir ieņēmis visus trīs pirmos vadošos amatus valstī. Sapulce bija ļoti svarīga, jo, kā jau to rāda nosaukums, tai bija jāpieņem mūsu valsts pamatlikums, konstitūcija – Satversme, ko deputāti arī izdarīja 1922. gadā. Taču faktiski pirmais sapulces pieņemtais nozīmīgākais likums bija par agrāro reformu.

Satversmē ir noteiktas Latvijas galvenās institūcijas un to funkcijas – Saeima, Ministru kabinets, Ministru prezidents, Valsts prezidents. Var teikt, ka Satversmes sapulce radīja pamatu, lai varētu ievēlēt Saeimu.

Pēc Brīvības cīņām 1920. gada sākumā Latvijas valstiskuma ideja kļuva populārāka. Vēsturnieki uzskata, ka tolaik ļoti svarīgi bija pieņemt pirmo nozīmīgo likumu par agrāro reformu. Līdz ar to valstiskuma ideja ieguva lielāku atbalstu zemnieku vidū. Līdz tam Latvijā bija ļoti daudz bezzemnieku. Vācu muižnieki zināmā mērā bija sevi sakompromitējuši Brīvības cīņās, un bija ideja, ka viņiem zeme ir jāzaudē.

Var teikt, ka jau Satversmes sapulces priekšvēlēšanu laikā bija strīdi starp labējām un kreisajām partijām par to, kādā veidā realizēt agrāro reformu. Grūti pateikt, cik labēja vai kreisa bija sabiedrība, taču liela daļa iedzīvotāju atbalstīja latviešu sociāldemokrātus. Atšķirībā no tā, ko mēs tagad saprotam ar kreiso politiku (partija “Saskaņa”), tolaik pastāvēja LSDSP jeb Latviešu sociāldemokrātiskā strādnieku partija, kas virzīja Raini Satversmes sapulces priekšsēdētāja amatam. Tā bija latviska partija, kam bija daudz piekritēju. Gan Satversmes sapulcē, gan Saeimās tai bija vairākums, bet, līdzīgi kā mūsdienās, pie varas tika labējo partiju koalīcijas.

Domāju, ka agrārā reforma palīdzēja kļūt populārākām labējām partijām, lai gan par to var strīdēties, jo pieņēma to likuma variantu, ko virzīja sociāldemokrāti, proti, ka vācu baroniem zeme ir jāatņem bez kompensācijas.

Pašas Satversmes veidošanā Latvija ņēma par paraugu citu valstu konstitūcijas, ļoti daudz – no Šveices.

Atjaunotajā Latvijā ir bijuši mēģinājumi runāt par to, ka Satversme jāmaina, bet man liekas, ka mūsu Satversme ir ļoti interesants dokuments. Visi pamatprincipi ir sekmīgi iekļauti, un es uzskatu, ka īpašas izmaiņas nav vajadzīgas. Tolaik, kad pieņēma Satversmi, tai bija septiņas nodaļas. Tagad astotā nodaļa ir cilvēka pamattiesības, un to pieņēma tikai 20. gadsimta deviņdesmitajos gados.

Pirms simts gadiem tieši par pēdējo nodaļu bija vislielākie strīdi, jo arī Satversmes sapulces deputāti domāja, ka vajadzīga nodaļa par cilvēktiesībām, taču strīdu dēļ šī nodaļa netika pieņemta. Vēl pirms sešiem gadiem pieņēma Satversmes preambulu, kuras autors ir pašreizējais Valsts prezidents Egils Levits. Viņš uzskatīja, ka nepieciešams ieskats Latvijas vēsturē un mūsu valsts galvenajās vērtībās.

Ja runājam par 1. maija nozīmi sabiedrībā un izpratni par Satversmes sapulci, tad var teikt, ka manai paaudzei, arī jaunākiem cilvēkiem šis datums vairāk asociējas ar Darba svētkiem. Tā ir brīvdiena daudzās Eiropas valstīs, un tā tiek izmantota darba cilvēku demonstrācijām, prasību izvirzīšanai, solidaritātei. Šī Darba svētku ideja nav slikta, jo tā mēs Satversmes sapulces sasaukšanas brīvo dienu varam izmantot, lai aizbrauktu uz laukiem un pastrādātu, bet laucinieki varbūt sarīko talku.

Piekrītu, ka par Satversmes sapulces sasaukšanu daudzi varbūt nezina, manuprāt, par to ir runāts pārāk maz. Skolā mēs to darām, un tagad 1. maijā atzīmējam jau trīs būtiskus notikumus, jo 2004. gadā šajā datumā Latvija iestājās Eiropas Savienībā.

Irisa Otrupe, vēstures skolotāja