Ita Cērmane: Klaidoņi un vējdzirnavas
Saistībā ar autoostu mūsu pilsētā kārtējo reizi aktualizējies jautājums par klaidoņiem. Gan šīs vietas apmeklētāji, gan tur strādājošie sūdzas, ka bezpajumtnieki vārda vistiešākajā nozīmē apsēduši autoostas uzgaidāmo telpu. Viņu “viesošanās” radot antisanitārus apstākļus, turklāt smaka neļaujot elpot. “Apsēsties uzgaidāmās telpas krēslos ir pretīgi, jo nezini, ko no tiem saķersi – utis, kašķi u.t.t.,” sūdzas lasītāji.
Daži iesaka pārņemt Rīgas pieredzi: ”Uzgaidāmajā telpā drīkst atrasties personas, kuras gaida sabiedrisko transportu. Un tam ir pierādāms dokuments – biļete.” Citi uzskata, ka nepieciešams policists, kas rūpējas par kārtību: ”Nosēdiniet policistu!”, ”Tas, ka policisti ik pa stundai piestaigās un viss būs kārtībā, ir muļķības! Policijas postenim tur jāatrodas 24 stundas.”
Manuprāt, šī problēma nebūtu jārisina policijai. Proti, stacijas ēka pieder ”Latvijas dzelzceļam”, uzgaidāmajā telpā rosās ”Autobusu parks”. Abi ir komersanti, kuriem pašiem būtu jārūpējas par to, lai klienti justos droši un komfortabli. Komersantiem būtu jāvienojas, kurš algos apsardzi. Varbūt tie varētu vienoties ar policiju un algot darbinieku apsardzes funkciju veikšanai, bet ne gaidīt, lai to par velti noorganizē citi.
Gribas vilkt paralēles ar, piemēram, lielveikaliem. Būtu taču absurdi, ja tirdzniecības centri vērstos pašvaldībā un policijā ar prasību rūpēties, lai veikalos neiegrieztos garnadži. Šo pienākumu veikšanai tiek organizēta apsardze.
Un vēl kas. Policijas darbinieks ir tiesīgs rīkoties tikai un vienīgi likuma ietvaros. Proti, viņš var izraidīt no uzgaidāmās telpas personas, kuras apdraud apkārtējo drošību, kā arī subjektus, kuri uzvedas nepiedienīgi, piemēram, spļaudās, lieto alkoholu, atkailinās un tamlīdzīgi. Taču likuma ruļļos nav minēts, ka persona, no kuras nāk nelāga smaka, uzvedas nepiedienīgi vai apdraud kādu. Tad kāds pamats policistam šādu personu izraidīt? Tad jau, piemēram, no lielveikala varētu izraidīt arī cilvēku, kura parfīms neiet pie dūšas kādam citam šīs vietas apmeklētājam.
Atgādināšu situāciju aizpērnajā vasarā, kad kāda kundze pašvaldībai, policijai un medijiem paģērēja, ka no Rožu laukuma jāizraida bezpajumtnieks, kurš tur regulāri sēdēja un lasīja avīzes. Sieviete uzstāja, ka viņš izdzenams no skvēra, jo viņai esot pretīgi sēsties uz soliņa viņam blakus. Policistiem nebija tiesību vīrieti izraidīt, jo viņa rīcība nebija nepiedienīga, likumsargi varēja vīrieti tikai palūgt pārsēsties uz soliņa citviet…
Portāls taujāja lasītājiem, vai viņus traucē bezpajumtnieki pilsētā. Lielākā daļa – vairāk nekā 50% – atzīst, ka viņi klaidoņu klātbūtnē jūtas neomulīgi. Esmu šī viedokļa piekritēja, mani visvairāk tracina tas, ka ”saules brāļi” neļauj sev vienkārši paiet garām – viņi pielīp kā dadži, cenšoties no līdzcilvēkiem izdiņģēt santīmus, kas visbiežāk aiziet grādīgā iegādei.
Taču ir arī daļa liepājnieku, kuri žēlo bezpajumtniekus: ”Ko lai šie cilvēciņi dara, ka viņi smird, ir nosaluši un izsalkuši? Ne jau policija viņiem jāsūta virsū, bet jāatver kāda labdarības iestāde, kur viņi varētu būt siltumā, paēduši un nomazgājušies.”
Šķiet, žēlotāji neko nav dzirdējuši par naktspatversmi, kas aukstajā laikā atvērta augu diennakti, kā arī par citiem palīdzības veidiem, kas klaidoņiem, bezpajumtniekiem, ”bomžiem”, ”saules brāļiem” pieejama. Saukt jau šos elementus var, kā grib, jēga viena – tie subjekti, kuri nevēlas dzīvot cilvēka cienīgi.
Varbūt šķiet neticami, bet esmu parunājusies ar lielāko daļu mūsu pilsētā esošo ”bomeru”, arī ar eksemplāru autoostā. Daļai ir mājas un viņi saņem pensiju (arī autoostas klientu bieds), taču visa naudiņa tiek notrallināta, pērkot grādīgo dziru un apdullinoties. Neatliek ne laika, ne līdzekļu, lai padomātu par sevis sakopšanu. Un par naktspatversmi viņi šķoba degunus: tur nevarot iet, jo neļauj lietot grādīgo, bet liek mazgāties, gulēt gultā un čurāt podā, nevis tam blakus… Lūk tā!
Ik pa laikam nākas dzirdēt ierosinājumu, ka būtu nepieciešams izveidot sava veida poligonu vai nometni, kur šādiem subjektiem uzturēties. Nupat arī kāds portāla komentētājs pauž: ”Viņi bija un būs, līdz netiks izveidota speciāla novietne, kur ir piespiedu darbs un viss pārējais.” Aizvadītajā rudenī kāds kungs izteica ideju, ka šim mērķim varētu atvēlēt kādu no bijušajām padomju armijas bāzēm un tur izmitināt tos deklasētos elementus, kuri nonākuši policijas redzeslokā par, piemēram, zādzībām veikalos, uzmākšanos ar ubagošanu un tamlīdzīgi.
Manuprāt, ierosinājums nav gluži zemē metams. Jo diemžēl esmu secinājusi, ka klaidoņu žēlošana un mēģinājumi viņus atgriezt pie civilizēta dzīves veida ir laika šķērdēšana. Nevienam taču nevar piespiest darīt to, ko viņš nevēlas… Tā ir cīņa ar vējdzirnavām…
Ita Cērmane,
žurnāliste