Piesardzīgiem būt vienmēr ir svētīgi. Arī uz Latvijas – Baltkrievijas robežas pastiprināta apsardze, un tur, tāpat kā Lietuvā, šobrīd strādāEiropas robežu un krasta apsardzes aģentūra “Frontex”. TajāEiropas Savienība ieguldījusi lielus līdzekļus laikā, kad Eiropā vērsās plašumā Vidusjūras migrantu krīze, kas sākās 2015. gadā. Runājot par Lietuvas migrantu krīzes tālāko attīstību, jācer, ka Baltkrievijas prezidents Aleksandrs Lukašenko nāks pie prāta.

Šobrīd Baltkrievijas režīms apzināti veicina migrantu plūsmu pāri abu valstu robežai. Ir izskanējis, ka Baltkrievijas puse pat organizējot speciālus reisus no Bagdādes un, it kā nevienam nezinot, atved Irākas iedzīvotājus uz Minsku, no kurienes šie cilvēki mēģina nokļūt, visticamāk, Vācijā. Faktiski tas ir cilvēktirdzniecības bizness, uz ko Lukašenko piever acis. Tas ir arī mēģinājums kaitēt Lietuvai, kas Baltkrievijas prezidentam krietni ilgāku laiku nekā Latvija sakāpusi uz varžacīm.

Patvēruma meklētāju mērķis nav ne Lietuva, ne arī Latvija. Viņi vēlas nokļūt Eiropas Savienībā, kā arī Šengenā, un tad viņi var brīvi pārvietoties, kur vēlas, – uz Vāciju, Zviedriju utt. No Baltkrievijas šķērsot Latvijas robežu viņiem nav izdevīgi, jo no šejienes migranti nenokļūs pa taisno Polijā, pēc tam Vācijā, bet no Lietuvas gan. Tāpēc arī nelegālie imigranti primāri dodas uz Lietuvu, nevis Latviju. Tīri teorētiski viņi varētu doties arī pa taisno uz Poliju, taču pieļauju, ka to viņi nedara, jo Polijas un Baltkrievijas robeža ir ļoti pamatīga.

Tā ir bijusī PSRS ārējā robeža un noteikti izbūvēta tā, ka pāri tai tikt ir krietni sarežģītāk. Ja mērķis pamatā ir Vācija vai vispār Rietumeiropa, tad, dodoties no Baltkrievijas uz Latviju, sanāk izmest līkumu. Taču, ja Lietuvā iekļūt būs aizvien grūtāk, nav izslēgts, ka migrantu plūsma pavērsīsies Latvijas virzienā. Šeit lielais temats pirmkārt ir tas, ka Latvijas austrumu robežas izbūve pilnībā nav pabeigta un arī dzeloņstiepļu žogs nav efektīvākais risinājums ilgtermiņā.

Līdz šim Eiropas Savienībā vairums domāja, ka lielākā problēma ir Turcijas un Grieķijas jūras robeža un Vidusjūras Itālijas daļa, kas tad arī ir pastiprināti jāsargā. Tagad izrādās, ka patiesībā tas nebūt nav tik vienkārši un migrācijas problēma skar ne tikai Dienvideiropu. Šobrīd Eiropas institūcijas vēl ir atvaļinājumā, kas šo problēmu savā ziņā notušē, taču domāju, ka rudenī, kad sanāks kopā Eiropas Padome un parlaments, migrācijas jautājums atkal būs lielā tēma.

Ivars Ijabs, Eiroparlamenta deputāts