Mūsdienās skolas iet līdzi laikam daudz vairāk, nekā to dara, piemēram, Saeima vai Ministru kabinets. Tā vienkāršā iemesla dēļ, ka skolēni no skolas veido lielāko masu – tie ir 70, 80 procenti, un viņi jau nu tiešām ir tie, kas iet līdzi laikam – viņi tehnoloģijas “ēd” brokastīs karotēm. Tā kā domāju – skolēni savā ziņā piespiež skolas mainīties, kļūt laikmetīgākām. Gribu salīdzināt skolu ar kuģi. Skolēni būtu straume, kas to nes. Gudrs kapteinis jeb direktors neies pret straumi, bet mēģinās to izmantot un sadarboties.

Kādai ir jābūt skolai? Tādai ar kuru vēlāk saistītos tikai labākās bērnības atmiņas. Nenoliedzami, tā ir vieta, kur bērns jo gadu, jo tajā pavada vairāk laika. Tāpēc te nevar būt vienīgi runa par formālu sēdēšanu un mācīšanos. Manā uztverē skolai būtu jābūt kā laboratorijai – sociāli kulturālai, nevis intrumentāli neiejūtīgai mašinērijai. Un tas mūsdienās varētu būt liels izaicinājums. Skola, ko pašlaik pazīstam, ir industriālās revolūcijas produkts. Izglītība, kas pieejama lielām masām, ar klašu sadalījumu pēc vecuma un ar savu vērtēšanas sistēmu. Pēc līdzīgiem principiem sāka darboties arī ražotnes…

Kāpēc mums vispār mūsdienās nepieciešama celtne ar sienām, jumtu, grīdu, un uz kuru katru rītu “čāpotu” skolēni? Principā visu jau var apgūt internetā. Skolas ir vajadzīgas, lai mācītos, ko nozīmē būt cilvēkam. Tai būtu jābūt vietai, kur par to rada sapratni. Zināšanas nav pats galvenais. Uzskatu, ka mūsdienu skolotājs to var paveikt. Runājot par skolotāja uzdevumu, manuprāt, viņam ir jākļūst par katra skolēna dzīves skolotāju, tādu kā kompasu, kurš norāda jēgpilnāko virzienu. Skolotājam būtu jābūt tādam, kurš balstās nevis uz zināšanām, bet gan vērtībām.

Līdz ar to pedagogam būtu jāmaina ierastais darba process. Jaunas darba metodes radīsies, kombinējot daudzveidīgu dzīvesveidu. Bet pats lielākais pienākums skolotājam ir vienkārši būt laimīgam. Ar to, ka mīli savu darbu, nepietiek. Ir jāmīl arī sevi.

Par to, vai šā brīža mācību metodes ir novecojušas, man ir grūti spriest. Kad es pirms astoņiem gadiem beidzu skolu, mums bija viena interaktīvā tāfele, bet projektors bija “jāmedī” divas dienas iepriekš. Šobrīd situācija ir stipri mainījusies – tehnoloģiju uzslāņojums ir milzīgs. Bet līdzšinēji pielietotajai metodikai tomēr ir kaut kādas problēmas. Vēl arvien, lai cik izcili cilvēks būtu pabeidzis vidusskolu vai augstskolu, ar viņu nav iespējams normāli strādāt, neizejot divu, trīs gadu apmācību posmu. Tātad darba tirgum izglītības iestāde speciālistus nespēj sagatavot pietiekamā līmenī. Bet es ceru, ka metodes ir kļuvušas daudz interaktīvākas, ceru, ka nav skolotāju, kas stāv tāfeles priekšā un diktē…

Noteikti liels izaicinājums Latvijā ir “saremontēt” to, ko esam izdarījuši sabiedrības attieksmē pret arodskolām, – ka tur mācās atpalikušie un neveiksminieki. Skolās būtu jāpiešķir lielāka vērtība darbmācībai gan zēniem, gan meitenēm. Ir jāparāda, ka “krutākais” 3D printeris ir paša desmit pirksti. Svarīgāk ir tas, ka domājam ar sirdi un rokām, nevis galvu.

Liepājā, manuprāt, būtu vairāk jādomā par skolām, izglītību kopumā, nevis ralliju vai festivāliem. Prioritātes nevar būt dažu pieaugušo cilvēku intereses. Iespējams, ka tad, kad aizvērs pirmo skolu, tas būs kā stopkrāns, un liks domāt, – kaut kas tomēr nav kārtībā, kaut kas tiek darīts nepareizi.