Lai nodrošinātu ērtu vietnes izmantošanu un uzlabotu šīs vietnes veiktspēju un funkcionalitāti, mēs izmantojam sīkdatnes. Turpinot pārskatīt šo lapu, Jūs piekrītat sīkdatņu saglabāšanai Jūsu ierīces atmiņā. Turpināt Vairāk informācijas

Svētdiena, 24. septembris

+13°C
Vējš: A 5.4 m/s
Laika ziņas Liepājā

Vārdadiena: Agris, Agrita

Jānis Vilnītis: Tēva loma pēdējā laikā ir ļoti nozīmīga  (30)

Atslēgvārdi Jānis Vilnītis | tēva diena | svētki | tradīcijas

Foto: liepajniekiem.lv

Septembra otrajā svētdienā tiek svinēta Tēva diena. Ja godīgi, es Tēva dienu īsti neizjūtu kā svētkus, jo svētki vairāk vai mazāk mums asociējas ar to, ko mēs bērnībā esam svinējuši. Droši vien vienkārši jāpierod, jo reāli Latvijā šos svētkus sāka svinēt vien pirms aptuveni pieciem gadiem. It kā no vienas puses tas šķiet pagodinoši – Tēva diena, taču, tā kā tradīcijas vēl nav izveidojušās, svētku sajūta nav tāda.

Piemēram, kad svinam Sieviešu dienu, atceros, kā es bērnībā mammai nesu puķes. Arī tētis nesa. Mazliet vēlāk sāka svinēt Māmiņdienu, taču šie ir tādi jauni svētki, kuriem droši vien jāiesakņojas. Nākamā paaudze jau runās savādāk.

Man parasti Tēva diena ir pārsteigums, jo es šo dienu tiešam neatceros. Aizejot mājās, visbiežāk mani mazākie bērni skolā, bērnudārzā ir kaut ko uzzīmējuši, uztaisījuši. Tie zīmējumi ir tādi ķēmīgi, taču ļoti forši.

Pagājušajā gadā mana jaunākā meitiņa, kurai tad bija trīs gadi, man uzdāvināja zīmējumu, kur bija uzzīmējusi visu ģimeni. Es biju uzzīmēts pašā vidū, blakus mamma, brāļi, māsas. Likās tik forši, kā viņa redz katru ģimenes locekli – pēc lielumiem, kāds ir viņas redzējums par dzimumu atšķirībām. Tas lika pasmieties, taču jā – tā bērns to saskata.

Ir jāskatās, kādā pasaules daļā mēs dzīvojam. Latvija simtiem, tūkstošiem gadu senā pagātnē ir bijusi matriarhātu zeme, atšķirībā, piemēram, no Gruzijas, kas ir tīri patriarhāta.

Atšķirība ir tajā, ka mums mamma, sieviete vienmēr ir bijusi augstākā lomā. Elkdievības, kas šajā reģionā, īpaši skandināviem, ir bijušas, bieži vien bija sievietes tēls, ko pielūdza. Mēs māti fokusējam ģimenes centrā un tēvam tomēr ir tāda otršķirīga loma.

Pilnīgi pretēji ir manis pieminētajās Austrumu zemēs, piemēram, Izraēlā, Gruzijā, Armēnijā vai Azerbaidžānā. Mans krusttēvs ir ar azerbaidžāņu un latviešu saknēm. Viņš ir stāstījis, ka Azerbaidžānā ir pieņemts, ka vīri sēž pie galda un sievas sēž aiz aizkara virtuvē – viņas nenāk pie galda, gatavo, pienes vīriem ēdienu, aiznes tukšos traukus, mazgā... Viņas nejaucas viņu darīšanās, jo ir sava loma.

Tās ir dažādas pasaules un Latvija tāda ir bijusi vienmēr, ka māte un sieviete ir epicentrā. Tādēļ ir tik viegli svinēt Mātes dienu, Sieviešu dienu un ne tik viegli Tēva dienu, kaut arī, manuprāt, tēva loma pēdējā laikā ir ļoti nozīmīga.

Vīrietim ir jābūt ar atbildību un spēju radīt drošības sajūtu, taču, kā mēdz būt modernajā pasaulē, reizēm vīriešiem nav pat dūšas aiziet uz laulību ceremoniju reģistrēt savu kopdzīvi. Manuprāt, tas parāda, ka trūkst gan atbildība, gan drosme, tādēļ arī nav tās drošības sajūtas ģimenē.

Piedzimst bērniņš. Viņš pat varbūt neapzinās to, taču rodas nedrošības sajūta. It kā ir mamma un tētis - viss ir labi, bet nav vīrs ar sievu, tāpēc īsti nesaprot, kāpēc tā. Un tā arī mazam bērnam rodas tāda psiholoģija, jo viņš nesaprot, kāpēc vienam ir, otram nav.

Es uzskatu, ka mēs lielu kļūdu pieļaujam, kad gribam stiprināt jaunas ģimenes formas, taču pārāk maz darām, lai stiprinātu to vērtīgo, tradicionālo ģimeni, kas mums ir bijusi. Ja tās vērtības mēs ieaudzināsim saviem bērniem, viņi saviem, tas mums dos stipru valsti un stipru tautu.

Tradīcijas ir tās, kas rada to foršo, ģimenisko sajūtu. Arī Ziemassvētki mums ir kā tradīcija. Kaut arī ir daudz mums nav ticīgu cilvēku, viņi svin Ziemassvētkus, ticēdami kaut kam citam – Rūdim, Klausam, vai vēl kaut kam. Bet katrā ziņā, tā ir tā kopīgā svinēšana.

Mums ģimenē ir svarīgi, ka katrus svētkus svinam ar izpratni – ja tie ir, piemēram, Jāņi – protams, varam mēģināt šos svētkus sasaistīt ar ticību, taču latviešiem tomēr tā ir cita izpratne. Es redzu to tradīciju – ugunskura dedzināšanu un saullēkta sagaidīšanu, kas ir sena tautas un senču piekopta tradīciju.

Šos svētkus svinot jau mēs sajūtam to saikni, tādēļ vecākiem un vecvecākiem ir svarīgi stāstīt savu pieredzi, savu redzējumu, jo varbūt nākamajā paaudzē kaut kas no tā visa aizķersies.

Droši vien bērni kļūs 13, 16 gadus veci un visu noliegs, protestēs, taču, kā zinu pēc saviem vecākajiem bērniem, kas jau ir pieauguši, precējušies - kad protestu laiks beidzās, viņi novērtē visu – ģimeni, tradīcijas. Tāpēc vecākiem nevajag mest plinti krūmos, jo jāatceras, ka trakais tīņu laiks beigsies un viņi novērtēs gan mammu, gan tēti. 

Jānis Vilnītis, piecu bērnu tēvs

  • Komentāri (30)
  • 0
+ skatīt visus Atlikušie simboli: 500

Pievieno komentāru

liepajniekiem.lv neatbild par rakstiem pievienotajiem komentāriem. Aicinām ievērot pieklājību, toleranci un iztikt bez rupjībām.

Portālā aizliegts ievietot:
- personas godu un cieņu aizskarošu, draudošu, apmelojošu informāciju;
-musināt uz rasu vai etnisko neiecietību;
-komentārus, kas neatbilst Latvijas Republikas likumdošanai;
- komerciāla rakstura informāciju vai jebkāda veida reklāmu un aģitāciju.

Noteikumu neievērošanas gadījumā, liepajniekiem.lv patur tiesības komentārus dzēst, slēgt iespēju komentēt un ziņot tiesībsargājošām iestādēm.

Uzmanību!!!
Lai mazinātu iespēju portālā manipulēt ar komentētāju viedokli un noskaņojumu, komentāri, kuru autori diskusijās piedalās ar vairākiem vārdiem, tiek iezīmēti pelēkā krāsā. Tā kā šis process ir tehnisks, ir iespējamas situācijas, kurās iekrāsotie komentāri var nebūt no viena autora, vai arī neiezīmētos komentārus rakstījusi viena un tā pati persona.

Viedokļi

Saistītās ziņas

Pamanīji neatbilstošu saturu? Būsim pateicīgi, ka par to informēsi mūs!